Zibens zaglis

Taču Cerbers, aplaizījis visus trīs lūpu komplektus, sašūpoja pēcpusi un apsēdās, saplacinādams savu duci garu, kas tieši tobrīd viņam pa apakšu virzījās pa Caur­laides taku. Ar apslāpētu šņākoņu, kas atsauca atmiņā no riepas izlaistu gaisu, tie aizspruka uz visām pusēm.

Anabeta uzsauca: — Labs suns!

Un pasvieda Cerberam bumbiņu.

Bumbiņu zobos noķēra vidējā galva. Lai cik mazu, tā ņēmās to košļāt, un abas pārējās galvas tūliņ klupa vidējai virsū, lūkodamas tai atņemt jauno mantiņu.

—  Atdod! — Anabeta pavēlēja.

Mitējušās plūkties, Cerbera galvas pagriezās uz viņas pusi. Iesprūdusi starp diviem zobiem, bumbiņa at­gādināja košļājamās gumijas pikuci. Izgrūdis skaļu, baisu smilkstu, suns noslienāto un gandrīz uz pusēm pārkosto mantiņu izlaida no mutes turpat Anabetai pie kājām.

—   Labs suns. — Viņa pacēla bumbiņu, neliekoties zinis par briesmoņa staipīgajām slienām.

Anabeta atskatījās uz mums. — Tagad ejiet. Pa Caurlaides taku — tur ies ātrāk.

—   Bet… — es ieteicos.

—   Uz karstām pēdām! — viņa noskaldīja tajā pašā tonī, kādā sarunājās ar suni.

Mēs ar Groveru piesardzīgi spērām soli uz priekšu.

Cerbers ierūcās.

—   Vietā! — Anabeta nezvēram uzsauca. — Ja gribi bumbiņu, paliec vietā!

Cerbers gan iesmilkstējās, tomēr palika, kur bijis.

—    Un tu? — noprasīju Anabetai, kad gājām viņai garām.

—  Es zinu, ko daru, Persij, — viņa paklusām atteica. — Vismaz visai droši…

Mēs ar Groveru pagājām zvēram zem vēdera.

Lūdzu, Anabeta, es domās daudzināju, tikai neliec viņam atkal sēsties!

Tad jau bijām tikuši cauri. No mugurpuses Cerbers izskatījās ne mazāk baismīgs.

Anabeta sauca: — Labs suns!

Pacēlusi sapostīto sarkano bumbiņu, viņa acīmre­dzot iedomājās to pašu, ko es: ka, Cerberu atalgojusi, paliks tukšām rokām.

Tomēr bumbiņu viņa aizsvieda tik un tā. To acumir­klī sakampa briesmoņa kreisā galva, kam tūliņ klupa virsū vidējā, kamēr labējā sašutusi iekaucās.

Izmantojusi mirkli, kad Cerbers bija novērsies, Ana­beta žigli izsoļoja viņam pa vēderapakšu un panāca mūs pie metāla detektora.

—   Kā tev tas izdevās? — es, apbrīnas pilns, vaicāju.

—  Suņu skola, — Anabeta izdvesa, un es pārsteigts ieraudzīju viņai acīs asaras. — Kad biju maza un dzīvoju pie tēta, mums bija dobermanis…

—  Lai nu paliek, — Grovers parāva mani aiz stērbe­les. — Ejam!

Jau grasījāmies šauties cauri vārtiem, kad Cerbers žēli iekaucās ar visām rīklēm reizē. Anabeta apstājās.

Viņa pagriezās atpakaļ — arī suns bija apcirties par simt astoņdesmit grādiem, lai noskatītos mums pakaļ.

Cerbers cerīgi elsa — sīkās, sarkanās bumbiņas driskas gulēja slienu peļķē viņam pie kājām.

—  Labs suns, — Anabeta nosaucās, taču nu jau sku­mīgi un nedroši.

Briesmoņa galvas raizīgi piešķiebās.

—   Es tev drīz atnesīšu citu bumbiņu, — Anabeta tikko sadzirdami solīja. — Vai gribēsi tādu?

Milzu suns iesmilkstējās. Katram, kurš neprata suņu valodu, bija skaidrs, ka Cerbers vēl grib paspēlēties.

—  Labs suns. Es drīz atnākšu tevi apraudzīt. Es… es apsolu. — Anabeta pagriezās pret mums. — Ejam.

Mēs ar Groveru stūmāmies cauri metāla detektorvārtiem, kas acumirklī iekaucās un sāka žibināt sarkanas gaismas. — Neatļauti piederumi! Brīnumpriekšmeti!

Cerbers ierējās.

Izsprukuši pa Caurlaides vārtiem un aiz, muguras iegaudojoties vēl citām sirēnām, ieskrējām Pazemē.

Necik ilgi, bez elpas gulējām kā milzu melnkoka sa­trunējuša celma aizsegā — drošībnieki mantijās pajoza garām, saucot palīgā fūrijas.

Grovers iečukstējās: — Nu, Persij, un ko mēs šodien esam iemācījušies?

—  Ka trīsgalvainiem suņiem sarkanas gumijas bum­biņas patīk labāk nekā sprunguļi?

—  Nē, — Grovers atteica. — Esam iemācījušies to, ka tavi plāni galīgi nekur neder.

Nu, varbūt tomēr tik traki nebija. Manuprāt, mēs abi ar Anabetu bijām uz pareizā ceļa. Pat te, Pazemē, kurš katrs — lai kāds briesmonis — reizumis cerēja uz kādu nieciņu uzmanības.

Tā es prātoju, kamēr slēpnī nogaidījām, lai rēgainie drošībnieki aizlēkšo garām. Izlikos neredzam asaru, ko Anabeta notrauca no vaiga, klausīdamās, kā tālē ilgās pēc jaunās draudzenes sēri gaudo Cerbers.

DEVIŅPADSMIT ATKLĀJAM PATIESĪBU VISMAZ KAUT KO UZ TO PUSI

Iedomājieties vislielāko pūli, ko esat redzējuši sanā­kam uz koncertu, — futbola stadionu, kurā saspiedušies miljons līdzjutēju.

Tagad iedomājieties tādu pašu stadionu, tikai miljonreiz lielāku, stāvgrūdām piebāztu, un elektrības nav, ne skaņas, ne gaismas, neviens nemētā piepūšamās bumbas virs galvas. Aizkulisēs notikusi kāda traģēdija. Visi vienkārši sačukstēdamies pārvietojas, gaidot kon­certu, kas tā ari nekad nesāksies.

Ja spējat ko tādu iztēloties, varēsiet diezgan labi ie­domāties to, kā izskatījās Asfodeļu pļavas. Melno zāli bija nobradājuši miljardiem miroņu. Kā purva dvaša vi­sam pāri vēdīja silts, mikls vējš. Šur tur vidēja melnu koku puduri — Grovers teica, tās esot papeles.

Alas griesti te bija tik augsti, ka tikpat labi noturami par negaisa mākoņiem, ja lejup nestldzētu stalaktlti, kas vizmoja pelēcīgā gaismā un izskatījās bīstami smaili.