Zibens zaglis

Divi no tiem, kas melnajās mantijās, vienu garu bija parāvuši malā un pārmeklēja viņu no galvas līdz kājām. Mironis šķita kaut kur jau redzēts.

—  Tas skandalozais sludinātājs, atceries? — Grovers atgādināja.

—  Ā, tiešām. — Tagad atcerējos. Kad vēl bijām Jen­sija specskolā, viņu pāris reižu rādīja ziņās. Tas pats der­dzīgais TV evaņģēlists no Ņujorkas štata ziemeļiem, kas, savācis no ziedotājiem miljoniem dolāru it kā bāreņu namiem, pēcāk tika pieķerts, saziedotos līdzekļus šķie­žot par visādām ekstrām paša savrupmājā — apzeltītiem tualetes podiem, pārjumtu minigolfa laukumu un tā.

Viņš gāja bojā, kad, mūkot no policijas, savā "Tā Kunga lamborgīni" mašīnā nogāzās no klints.

Apvaicājos: — Un kas viņam draud?

—   Varbūt īpašs, Aīda piespriests sods, — Grovers minēja. — Caurcaurēm samaitātie uzreiz pēc ierašanās izpelnās viņa sevišķu uzmanību. Gan fūr… Laipnīgās no­kārtos, lai viņš cieš mūžīgas mokas.

Doma par fūrijām man lika nodrebēt. Atskārtu, ka nupat esam ieklīduši viņu likumīgajā teritorijā. Vecā misis Dodsa jau droši vien labpatikā laizījās vien.

—   Bet, ja reiz viņš ir sludinātājs, — ieteicos, — un tic pavisam citai ellei…

Grovers paraustīja plecus. — Neviens jau neapgalvo, ka viņš šo vietu redz tādu pašu kā mēs. Cilvēki redz to, ko grib redzēt. Šajā ziņā jūs esat ļoti stūrgalvīgi… nu, ne­atlaidīgi.

Virzījāmies tuvāk vārtiem. Kaukoņa nupat jau plēsa ausis pušu un drebināja zemi zem kājām, bet es jopro­jām netiku skaidrībā, no kurienes tā nāk.

Tad metrus piecpadsmit tālāk zaļā dūmaka sakustē­jās. Tieši tur, kur taka sadalījās trijās, skatam atklājās milzīga briesmoņa apveids.

Līdz šim tas nebija saskatāms, jo tāpat kā miroņi bija caurredzams. Kad nekustējās, saplūda ar fonu. Sare­dzami bija tikai redzokļi un zobi. Un redzokļi vērās tieši uz mani.

Paliku ar muti vaļā. Prātā iešāvās tikai viens: — Viņš ir no rotveileriem.

Allaž biju Cerberu iztēlojies kā mastifu. Tomēr viņš neapšaubāmi bija tīrasiņu rotveilers, tikai tāds, kurš augumā divkārt lielāks par aizvēsturisko mamutu, gandriz neredzams un ar trim galvām.

Miroņi bez baiļu devās viņam tieši klāt. Dežūrposteņu rindas pašķīrušās aizlocījās sunim abpus sāniem. Caurlaides gari aizsoļoja pa vidu, starp ķepām un pa vēderapakšu — nevajadzēja pat galvu pieliekt.

—  Tagad viņš jau skaidrāk saredzams, — es izstomīju. — Diez kāpēc tā?

—   Manuprāt… — Anabeta aplaizīja lūpas. — Vai tikai nav tā, ka mēs tuvojamies nāvei.

Suņa vidējā galva piešķiebās uz mūsu pusi. Ierāvis gaisu nāsīs, zvērs ierūcās.

—  Viņš saož dzīvos, — es atskārtu.

—  Bet tas nekas, — Grovers trīcēdams atsaucās tur­pat blakus. — Jo mums taču ir plāns.

—   Nūjā, — Anabeta nopīkstēja tik vārgi, kā nebija pīkstējusi savu mūžu. — Plāns.

Kāpāmies nezvēram tuvāk.

Vidējā galva mums uzrūca un tad ierējās tik skaļi, ka man vai acis izkrita no pieres.

—   Vai tu saproti, ko viņš saka? — apjautājos Gro­veram.

—  Jā, jā, — viņš noteica. — Saprotu.

—  Un ko saka?

—  Vispār diez vai cilvēku valodā atradīsies kāds at­bilstošs lamuvārds.

No mugursomas izvilku pamatīgu koku — no Krus­tiņa izsmalcinātā safari salonmodeļa gultas nolauztu stabu. Paslējis to gaisā, centos Cerberam raidīt visādas suņiem patīkamas domas — iztēlojos suņu barības rek­lāmas, mīļus kucentiņus, ūdens šļūtenes. Savilku seju smaidā, it kā mirt man nebūtu ne prātā.

—  Sveiks, lamzak! — es viņam uzsaucu. — Deru, ka te neviens ar tevi daudz vis nespēlējas.

—   Rhrhrhrhrhrrr!

—   Labs sunītis, — es izspiedu pār lūpām.

Novēcināju koku. Suņa vidējā galva nokustējās līdzi.

Abas pārējās pievērsās man, par gariem vairs nelikda­mās zinis. Biju izpelnījies Cerbera nedalītu uzmanību. Vai tas uz labu, ej nu sazini.

—  Atnes! — Aizlidināju koku puskrēslā — visai tālu. Dzirdēju, kā tas ar plunkšķi iekrīt Stiksas ūdeņos.

Cerbers mani paturēja acīs un pat nedomāja kustē­ties. Skatiens bija drūms un salts.

Plāniņš nu bija izgāzies.

Cerbers ierūcās jau citādi — dobji un ar visām rīk­lēm reizē.

—   Mmm… — ierunājās Grovers. —• Persij?

—  Nu?

—  Iedomājos, ka varbūt gribēsi zināt.

—  Nu?

—   Cerbers! Viņš teica, ka dodot mums desmit se­kundes, lai pielūdzam, kādu dievu nu gribam. Un tad… nu… viņam griboties ēst.

—  Pagaidiet! — iesaucās Anabeta un ņēmās rakņā­ties pa somu.

Vai, vai, es nodomāju.

—   Piecas sekundes, — Grovers atgādināja. — Vai tagad muksim?

Anabeta izrāva no somas sarkanu gumijas bumbiņu greipfrūta lielumā. Uz tās vīdēja uzraksts: Denveras ak­vaparks, Kolorādo. Iekams paspēju ko bilst, viņa pacēla bumbiņu augstu gaisā un spērās Cerberam klāt.

Tikmēr viņa sauca: — Bumbiņu redzi? Gribi bum­biņu, Cerber? Sēdi!

Cerbers izskatījās tikpat pārsteigts kā mēs ar Gro­veru.

Visas trīs galvas piešķiebās. Sešas nāsis papletās.

—  Sēdi! — Anabeta atkārtoja.

Man uzmācās pārliecība, ka tūliņ viņa pārvērtīsies par pasaulē lielāko Milkbone suņu cepumu.