Zibens zaglis

Centos nedomāt par to, ka tie kuru katru bridi var krist lejā, bet dažs labs jau rēgojās, iecirties melnajā zālē. Mi­roņiem par tādiem sīkumiem kā krītoši stalaktlti, tik lieliem kā nesējraķetes, galva laikam gan nesāpēja.

Mēs ar Anabetu un Groveru lūkojām iejukt pūli, ne­uzkrītoši paturot acīs apsardzes nešķīsteņus. Gluži nevi­ļus Asfodeļu pļavas garu pulkā raudzījos pēc kādas pa­zīstamas sejas, bet uz miroņiem nav viegli raudzīties. Sejas izplūst ņirbā. Visi izskatās mazliet pikti vai apju­kuši. Nāk klāt runāties, bet dzirdama tikai tāda čala — kā sikspārņu čirkstināšanās. Sapratuši, ka neko nesa­proti, miroņi sapīkuši dodas projām.

No miroņiem nav ko bīties. Viņi vienkārši ir skumji.

Lavljāmies tālāk, turoties līdzi jaunpienācējiem, kas, izkārtojušies virknē, no lielajiem vārtiem vienkopus vir­zījās uz melnu, segtu nojumi, ko rotāja uzraksts:

Nosūtījumi uz Elisiju un mūžīgām mokām Sveicam jaunpienākušos nelaiķus!

No telts viņpuses tālāk aizvijās divas retākas garu virknes.

Tie, kas pa kreisi, apsargu pavadībā pa akmeņainu taku soļoja uz Soda laukiem, kas gailēja un kūpēja pie apvāršņa: tā bija nedzīva, saplaisājusi zeme ar lavas upēm, minu laukiem un kilometriem gariem dzeloņ­stiepļu žogiem, kas nošķīra moku vietas. Pat pa gabalu varēja redzēt, kā miroņus tur trenkā elles suņi, citur cil­vēki dega uz sārta, dažiem vajadzēja kailiem skriet cauri kaktusu biežņai, vēl citiem — klausīties opermūziku. Niecīgs, tikko saskatāms tālē vidēja kalns, kurā akmeni kā sīka skudriņa vēla Sīzifs. Un redzēju vēl ļaunākas mo­kas — negribas pat stāstīt.

Tiem, kas no melnās nojumes izgāja pa labi, klājās daudz vieglāk. Šie gari devās uz nelielu, mūriem ieskautu ieleju — tādu kā nožogotu mikrorajonu, kas izskatījās pēc vienīgās jaukās vietas visā Pazemē. Aiz slēdzamiem vārtiem slējās skaisti nami, būvēti vai visos laikmetos — romiešu villas, viduslaiku pilis un viktoriāņu savrupmā­jas. Mauriņus greznoja sudraba un zelta ziedi. Zāle lais­tījās visās varavīksnes krāsās. Skanēja smiekli, un gaisā vēdīja ceptas gaļas smarža.

Elisijs.

Ielejas vidū vizēja zils ezers ar trim saliņām — tur izskatījās pēc kāda kūrorta Bahamu salās. Svētlaimīgo salas — tiem, kas kā izredzētie trīskārt atdzimuši un trīskārt izpelnījušies vietu Elisijā. Man uzreiz bija skaidrs, kur gribu nonākt pēc nāves.

— Tam jau tās paredzētas, — it kā lasīdama manas domas, ierunājās Anabeta. — Tā ir vieta hērojiem.

Bet man bija prātā, ka Elisijā cilvēku tik maz — ka tas ir tik sīciņš salīdzinājumā ar Asfodeļu pļavām un pat Soda laukiem. Tātad nebija daudz to, kas mūžā darījuši labu. Drūmi.

Nosūtījumu nojumi atstājuši aiz muguras, bridām dziļāk Asfodeļu pļavās. Sabiezēja tumsa. Vairs nebija izšķirams, kādā krāsā mums drēbes. Čirpstinošo garu biežņa kļuva retāka.

Nomērojuši vairākus kilometrus, tālē padzirdējām jau pazīstamos kliedzienus. Pie apvāršņa spoža iznira melna obsidiāna pils. Virs torņiem lokus meta trīs mel­niem sikspārņiem līdzīgi kustoņi — fūrijas. Nojautu, ka viņas mūs jau gaida.

—  Atpakaļ griezties laikam par vēlu, — domīgi no­vilka Grovers.

—  Gan mēs izkulsimies. — Centos runāt droši.

—    Varbūt vispirms der pārmeklēt vēl citus stū­rus? — Grovers ierosināja. — Piemēram, Elisiju…

—   Liecies nu mierā, kazlēn. — Anabeta saķēra viņu aiz rokas.

Grovers izgrūda kunkstu. Kedas piepeši saplivināja spārnus, un viņa kājas pašāvās projām, nostāk no Ana­betas. Satīrs uz muguras nogāzās zālē.

—   Grover! — Anabeta uzrājās. — Beidz māžoties.

—   Bet es jau…

Viņš iebrēcās. Nu jau lidkedas saplivinājās kā trakas, parāvās gaisā un Groveru vilka projām.

—   Maia! — viņš ieaurojās, bet burvju vārds nemaz nedarbojās. — Nu taču, maiaZvaniet glābšanas dienes­tam! Palīgā!

Nokratījis apstulbumu, sniedzos pēc Grovera rokas, taču par vēlu. Arvien pieaugošā ātrumā viņš aizšļūca le­jup pa nogāzi kā bobsleja kamanas.

Jozām nopakaļ.

Anabeta iesaucās: — Sien tās kedas vaļā!

Doma bija laba, bet laikam ne gluži tik viegli īsteno­jama, ja apavi tevi aiz kājām arvien stiprāk rauj kur ne­kur projām. Grovers lūkoja paslieties sēdus, bet līdz sai­tēm tā arī neaizsniedzās.

Turējāmies līdzi, pūloties neizlaist viņu no skata: Grovers šāvās projām, ik bridi pagaisdams garu pulkā — tie pikti čirpstinājās viņam nopakaļ.

Man bija prātā, ka Grovers tiek taisnā ceļā vilkts uz Aīda pils vārtiem, tomēr kedas, krasi pašāvušās pa labi, aizrāva viņu uz otru pusi.

Nogāze kļuva stāvāka. Grovers kāpināja ātrumu. Mums ar Anabetu vajadzēja pielikt soli. Alas sienas ab­pus nogāzei sakļāvās, un es atskārtu, ka esam ieskrējuši tādā kā sānejā. Te vairs nebija ne melnās zāles, ne koku, tikai klintis zem kājām un blāvi vizoši stalaktīti virs gal­vas.

—  Grover! — es kliedzu, saucienam dobji atbalsojo­ties. — Pieķeries pie kaut kā!

—  Pie kā? — viņš atkliedza.

Viņš ķerstījās ar rokām, bet ceļā negadījās nekā gana liela un smaga, kas palīdzētu palēnināt gaitu.