Zibens zaglis

Jo tālāk, jo eja vērtās tumšāka un saltāka. Man uz dilbiem uzmetās zosāda. Te visur oda pēc ļaunuma. Prātā neviļus uzplaiksnīja ainas, ko es nemaz nebiju re­dzējis: asins palts uz senlaiku akmens altāra, slepkavas smakojošā elpa.

Tad, ieraudzījis, kas mums priekšā, apstājos kā iemiets.

Eja paplašinājusies pārtapa milzīgā, tumšā alā, un tai pašā vidū melnēja bezdibenis lielpilsētas kvartāla lie­lumā.

Groverš šļūca taisnā ceļā turp.

—    Persij, nu taču! — Anabeta parāva mani aiz rokas.

—   Bet tas ir…

—  Zinu! — viņa iesaucās. — Tā pati vieta, ko tu re­dzēji sapni! Bet Grovers tur ievelsies, ja mēs viņu neno­ķersim. — Protams, viņai bija taisnība. Grovera posts man lika izkustēties no vietas.

Viņš brēkdams kampās ar rokām, bet spārnotās ke­das drošā gaitā rāvās uz bedri, un izskatījās, ka nepagūsim viņu notvert.

Ja nebūtu to nagu!

Lidkedas no sākta gala viņam bija drusku par lielu, un beidzot, kad Grovers triecās pret palielāku klintsbluķi, kreisā keda nospruka no kājas un, aizplivinājusies tumsā, iekrita bezdibeni. Labā vilka kā vilkusi, bet nu jau ar mazāku spēku. Groveram izdevās pieķerties pie klintsbluķa un izmantot to par bremzi. Kad piesteidzā­mies klāt, lai aizvilktu viņu atpakaļ augšā, līdz bezdibeņa malai bija atlikuši nieka trīs metri. Otra lidkeda, nomu­kuši no kājas, labu bridi nikni sitās mums ap galvu, līdz ielaidās bezdibeni nopakaļ māsai.

Mēs visi bez spēka sabrukām uz obsidiāna oļiem. Man rokas un kājas bija kā ar svinu pielijušas. Pat mu­gursoma šķita daudz smagāka, it kā to kāds būtu piekrā­vis ar akmeņiem.

Grovers bija vienās skrambās. Rokas asiņoja. Acu zīlītes sarāvušās stateniskā svītriņā kā āzim — tā notika vienmēr, kad viņš bija pārbijies.

—   Es nesaprotu, kā… — viņš elsa. — Ne jau es…

—   Pagaidi, — teicu. — Paklausieties.

Es kaut ko dzirdēju — dobjus čukstus tumsā.

Pēc brītiņa ierunājās Anabeta: — Persij, šī vieta…

—   Kuš! — Piecēlos kājās.

Balss ieskanējās skaļāka — neskaidra un ļaunīga tā nāca no bezdibenīgām pazemes dzīlēm. No tās bedres.

Grovers pietrūkās sēdus. — K-kas tas par troksni?

Tagad arī Anabeta sadzirdēja. To es redzēju viņas acīs. — Tartars. Tartara vārti.

Norāvu Anaklusmam uzgali.

Bronzas zobens izšāvās pilnā garumā, tumsā iespīgodamies, un ļaunīgā balss uz brīdi tā kā saminstinājās, bet tad atkal pieņēmās spēkā.

Tagad jau gandrīz spēju izšķirt vārdus — senus, mūžsenus vārdus, vēl senākus nekā sengrieķiem. It kā…

—   Burvju vārdi, — teicu.

—  Labāk laižamies no šejienes projām, — Anabeta ieminējās.

Kopīgiem spēkiem pieslējām Groveru kājās un tenterējām pa eju augšup. Tik tikko vilku kājas. Mugursoma mani vai spieda pie zemes. Balss aiz muguras pieņēmās skaļumā arvien niknāka, un metāmies skriešus.

Pēc brīža jau būtu bijis par vēlu.

Aiz muguras sacēlās ledains vējš, it kā bezdibenis ievilktu elpu. Vienu baiļpilnu mirkli zaudēju līdzsvaru, kājām slīdot pa oļiem. Būtu mēs bijuši bedrei mazliet tu­vāk, tā mūs iesūktu iekšā.

Cīnījāmies arvien tālāk projām no bezdibeņa mutes, līdz beidzot izkļuvām laukā no ejas, kur ala izpletās As­fodeļu pļavās. Vējš noklusa. No ejas dzīlēm šurp atvilnīja neprātīgu dusmu pilns kauciens. Kāds nepavisam ne­priecājās, ka esam tikuši cauri sveikā.

—   Kas tas bija? — Grovers izšļupstēja, kad saļimām salīdzinoši drošā melno papeļu birzī. — Kāds no Aīda mīlulīšiem?

Mēs ar Anabetu saskatījāmies. Nopratu, ka viņai kaut kas neliek mieru — varbūt tā pati doma, ar ko viņa nokāvās taksī, kad braucām uz Losandželosu, bet ko bija bail teikt. Ar to pietika, lai es pārbītos kā diegs.

Pārvērtis zobenu atkal par pildspalvu, iebāzu to ka­batā. — Iesim nu tālāk. — Uzmetu skatu Groveram. — Paiet varēsi?

Viņš norīstījās. — Jā, par ko ne! Vispār tās kedas man nepatika no sākta gala.

Lai cik braši viņš centās turēties, tomēr trīcēja pie visām miesām tāpat kā mēs ar Anabetu. Lai kas tupēja tajā bedrē, tādam neviens neietu galvu glaudīt. Tas bija kaut kas neizsakāmi sens un varens. Tādu iespaidu uz mani neradīja pat Ehidna. Gandrīz atvieglots pagriezu ejai muguru un uzņēmu ceļu uz Aīda pili.

Gandrīz.

Augstu virs torņiem mijkrēslī riņķoja fūrijas. Cie­tokšņa ārmūris vizēja melns, un bronzas vārti divstāvu mājas augstumā stāvēja plaši vaļā.

Kad bijām jau tuvāk, atklājās, ka vārtos iegravēti visādi nāves skati. Dažs no jaunajiem laikiem — virs pil­sētas eksplodē atombumba, ierakumos satupuši karavīri gāzmaskās, ar tukšām bļodiņām rokās rindā stāv afri­kāņu badacietēji —, bet visi izskatījās bronzā iekalti vai pirms tūkstošiem gadu. Prātā iešāvās, ka tie ir pareģo­jumi, kas piepildījušies.

Pagalmā skatam atklājās dārzs, par kuru dīvaināku neatminējos redzējis. Daudzkrāsainas sēnes, indīgi krūmi un ērmoti luminiscējoši augi te zēla bezsaules gaismā. Ziedu iztrūkumu kompensēja dārgakmeņi — tur grēdojās rubīni, katrs tik prāvs kā mana dūre, un kau­dzēm neapstrādātu dimantu. Šur un tur kā sasaluši balles viesi stāvēja Medūzas dārza skulptūras — pārakmeņoti bērni, satīri un kentauri, visi ar baisu smaidu uz lūpām.