Zibens zaglis

—  Jūs, hēroji, visi esat vienādi, — Aīds bilda. — Lep­nība jūs padara par muļķiem. Padomā tikai — nāks te, pie manis, ar tādu ieroci! Es Zeva valdnieka šautru ne­esmu prasījis, bet, ja reiz tā ir šeit, tu to atdosi man. Ne­šaubos, ka lieliski noderēs diplomātiskās sarunās. Un nu… mana bruņucepure. Kur tā ir?

Stāvēju gluži mēms. Nekādas bruņucepures man nebija. Man nebija ne jausmas, kā valdnieka šautra no­nākusi mugursomā. Sāku domāt, ka Aīds varbūt ar mani izspēlējis kādu joku. Aīds būs tas draņķis. Bet tad pa­saule piepeši sagriezās kājām gaisā. Es atskārtu, ka esmu izmantots par ieroci. Ka Zevu, Poseidonu un Aīdu ma­tos salaidis kāds cits. Valdnieka šautra uzradās mugur­somā, un mugursomu es biju dabūjis no…

—   Valdniek Aīd, pagaidi, — es teicu. — Te ir kāds pārpratums.

—   Pārpratums? — Aīds ieaurojās.

Ģindeņi paslēja šurp ieročus. Augstu gaisā noplīk­šķēja ādaini spārni, un uz saimnieka troņa atzveltnes piezemējās trīs fūrijas. Viena, kam bija misis Dodsas seja, atņirdzās man pretim un noplikšķināja pātagu.

—  Nav nekāda pārpratuma, — Aīds pavēstīja. — Es zinu, kāpēc esi nācis, — es zinu, kādēļ tu īstenībā atgā­dāji šurp to ieroci. Tu nāci, lai izkaulētu no manis viņu.

No Aīda plaukstas izkrita zelta lode. Atsitusies pret pakāpieniem man pie kājām, tā pašķīda, un tur, iestingusi zelta putekļos, stāvēja mana māte — tieši tāda, kāda bija brīdī, pirms Mīnotaurs viņu ņēmās žņaugt.

Man aizsitās elpa. Pastiepu roku, lai viņai pieskar­tos, bet gaisma bija tik karsta kā uguns.

—  Jā, — Aīds gandarīts noteica. — Es viņu paņēmu. Zināju, Persij Džekson, ka tu agri vai vēlu nāksi kaulē­ties. Atdod manu bruņucepuri, un es viņu varbūt atlai­dīšu. Redzi, viņa nav mirusi. Vēl ne. Bet, ja aizdosi man dusmas, būs citādi.

Atcerējos par pērlēm kabatā. Varbūt tās mani varētu izpestīt. Ja vien izdotos atbrīvot mammu…

—   Ā, tās pērles, — ierunājās Aīds, un man asinis sastinga dzīslās. — Nūjā, mans brālis ar tiem saviem lē­tajiem trikiem… Rādi nu šurp, Persij Džekson.

Roka man pret paša gribu ieslīdēja kabatā un izvilka pērles.

—  Tikai trīs, — Aīds konstatēja. — Žēl gan. Tu taču apjēdz, ka katra var glābt tikai vienu cilvēku. Tad pamē­ģini vienu notērēt mātei, padieviņ. Un kuru no saviem draugiem atstāsi pie manis uz mūžīgiem laikiem? Aiziet! Izvēlies. Vai arī atdod mugursomu un samierinies ar no­teikumiem.

Paskatījos uz Anabetu un Groveru. Tie drūmi vērās pretim.

—  Mēs esam apmuļķoti, — es teicu. — Iegāzti.

—  Jā, bet kāpēc? — Anabeta atsaucās. — Un tā balss no bedres…

—   Vēl nezinu, — sacīju. — Bet noteikti pajautāšu.

—  Izlem, puika! — Aīds iekliedzās.

—    Persij! — Grovers uzlika man roku uz pleca. — Šautru viņam nedrīkst dot.

—   Zinu.

—  Atstāj mani te, — viņš ierosināja. — To trešo pērli notērē mammai.

—  Nē!

—   Es esmu satīrs, — Grovers turpināja. — Mums nav tādas dvēseles kā cilvēkiem. Viņš var mani nomocīt līdz nāvei, bet nevar paturēt mani te mūžīgi. Es vienkārši pārdzimšu par puķi vai ko tādu. Tā būs labāk.

—   Nē. — Anabeta izvilka bronzas nazi. — Jūs abi ejiet. Grover, tev pienākas Persiju sargāt. Tev jādabū meklētāja licence un jādodas uzmeklēt Pānu. Izdabū Persija mammu no šejienes. Es jūs piesegšu. Man prātā krist cīņā.

—  Nekādā ziņā, — Grovers atteica. — Te palikšu es.

—   Padomā labi, kazlēn, — Anabeta nerimās.

—   Pārstājiet jūs, abi! — Sirds man vai rāvās uz pu­sēm. Viņi abi man tiktāl bija uzticamos biedros. Prātā atausa Grovers uzlidojumā Medūzai statuju dārzā un Anabeta, kad paglāba mūs no Cerbera. Mums aiz mu­guras bija Hēfaista atrakcija akvaparkā, Sentluisas Vārtu arka un Lotosa kazino. Biju nomērojis tūkstošiem kilo­metru, nokaudamies ar domām par draugu, kurš izrādī­sies nodevējs, bet šie draugi nebija nekādi nodevēji. Viņi mani bija tikai glābuši atkal un atkal un tagad gribēja ziedot dzīvību, lai izpestītu manu mammu.

—   Es zinu, ko iesākt, — noteicu. — Ņemiet.

Pasniedzu katram pa pērlei.

Anabeta izsaucās: — Bet Persij!

Pagriezos pret māti. Izmisīgi gribējās ziedoties pa­šam un ar atlikušo pērli glābt viņu, bet es zināju, ko viņa teiktu. Kaut ko tādu nemūžam nepieļautu. Vajadzēja aiz­gādāt šautru uz Olimpu un izstāstīt Zevam visu, kā ir. Vajadzēja novērst karu. Mamma man nemūžam nepie­dotu, ja tā vietā es būtu izglābis viņu. Atcerējos pareģo­jumu Pusdievu kalnā — tagad tas šķita dzirdēts pirms miljons gadiem. Un tev nebūs galā izglābt to, kas pats svarīgākais.

—   Piedod, — es viņai teicu. — Es atgriezīšos. Gan izgudrošu, kā.

Pašapmierinātais smīns Aīda sejā pagaisa. Viņš ietei­cās: — Padieviņ…?

—  Es atradīšu tavu bruņucepuri, tēvoc, — es pavēs­tīju. — Es atgādāšu to tev. Nepiemirsti to algas pieli­kumu Hāronam.

—  Tu man te nelec acīs…

—   Un laiku pa laikam nekaitētu paspēlēties ar Cer­beru. Viņam patīk sarkanas gumijas bumbiņas.

—   Persij Džekson, nemaz nedomā…

Nokliedzos: — Aiziet, visi reizē!

Triecām pērles pret grīdu. Vienu baiļpilnu mirkli — nekā.

Aīds nodārdināja: — Iznīciniet viņus!