Zibens zaglis

—   Prusaku, — es piepalīdzēju. — Vai lenteni. Jā, kā­pēc gan ne? Tad tava dievišķā āda izvairītos no pēriena, vai ne?

Acenes jau tinās liesmu mēlēs. — Nu, vecīt, tu tie­šām uzprasies, lai tevi izsmērē pa sienu.

—   Ja zaudēšu, pārvērt mani, par ko vien gribi. Ņem šautru. Ja virsroka būs man, es dabūju bruņucepuri un šautru, un tev jātaisās projām.

Arējs izgrūda sīku smiekliņu un nocēla no pleca beisbola vāli. — Kā tev labpatiktu — lai satriecu tevi pa vecai vai jaunai modei?

Parādīju savu zobenu.

—   Labais, nelaiķīt, — viņš noteica. — Tātad kla­sika. — Beisbola vāle pārveidojās par milzīgu divroku zobenu. Par rokturi tam kalpoja liels sudraba galvas­kauss ar zobos iekostu rubīnu.

—  Persij, — ierunājās Anabeta. — Nedari tā. Viņš ir dievs.

—   Viņš ir gļēvulis, — es atteicu.

Anabeta norīstījās. — Vismaz apliec šo te. Uz labu laimi.

Noņēmusi kaklarotu ar tēva gredzenu un zīlēm piecu nometnes gadu vērtībā, viņa apsēja to man ap kaklu.

—  Izlīgums, — viņa piebilda. — Atēna un Poseidons uz vienu roku.

Man vaigos iesitās karstumiņš, taču izdevās pasmai­dīt. — Paldies.

—   Un paņem vēl šo, — ieteicās Grovers, sniegdams man saplacinātu skārdeni, kas pēc tūkstošiem kilometru garā ceļa laikam bija sataupīta kabatā. — Satīri ir ar tevi.

—   Grover… Man trūkst vārdu.

Viņš paplikšķināja man pa plecu. Skārdeni iebāzu bikšu pakaļkabatā.

—   Atvadas galā? — Arējs tuvojās, melnā putekļumēteļa stērbelēm vilnījot nopakaļ, zobenam saullēktā gailot ar sarkanu guni. — Es kaujos jau veselu mūžību, puisīt. Man ir neizsīkstošs spēks, un es neesmu no tiem, kas mirst. Un kas ir tev pūrā?

Ne tik liela uzpūtība, es pie sevis nodomāju, bet iz­mantoju iespēju paklusēt. Pieraudzīju, lai kājas ir slap­jumā, un pakāpos vēl soli atpakaļ, lai ūdens līdz potītēm. Prātā atausa vārdi, ko sen, tik sen Denveras ēstuvē teica Anabeta: spēks Arējam ir. Un viss — cita nekā. Pat spē­kam dažkārt jāloka celis gudrības priekšā.

Viņš cirta zobenu lejup, lai pāršķeltu man galvu, taču manis tur nebija.

Ķermenis domāja manā vietā. Ūdens mani tā kā pa­svieda gaisā, un, pāršāvies Arējam pār galvu, es ar šļakstu piezemējos viņam aiz muguras. Bet arī Arējs bija no žiglajiem. Pagriezies viņš cirtienu, kas bija tēmēts tieši mugurā, atvairīja ar zobena roktura galu.

Arējs nosmīnēja. — Nav slikti, nav slikti.

Viņš šķēla atkal, un man neatlika nekas cits, kā iz­lēkt sausumā. Centos klupt sāņus, lai tieku atpakaļ ūdenī, bet Arējs laikam noprata, kas man padomā. Veik­lībā viņš mani pārspēja un uzbruka tik nikni, ka man vajadzēja sakopot visus spēkus, lai netieku sacirsts gaba­los. Joprojām kāpos arvien tālāk no jūras un nespēju uz­iet nevienu robu viņa aizsardzībā. Arējam zobens bija gandrīz metru garāks par Anaklusmu.

Spiedies tuvāk, kādā zobencīņas nodarbībā reiz mā­cīja Lūka. Ja tev zobens īsāks, spiedies tuvāk.

Izklupienā grūdos uz priekšu, bet Arējs ko tādu jau gaidīja. Viņš man izsita no rokām zobenu un iespēra pa krūtīm. Aizlidoju metrus sešus, varbūt deviņus tālāk. Nebūtu ietrāpījis mīkstās kāpas smiltīs, mugurkauls būtu pušu.

—   Persij! — iekliedzās Anabeta. — Poliči!

Man acu priekšā viss dubultojās. Sajūta bija tāda, ka krūtīs nupat iebliezies tarāns, tomēr pamanījos pieslie­ties kājās.

Arēju nedrīkstēju izlaist no acīm, jo baidījos, ka tajā pašā acumirklī viņš mani pāršķels uz pusēm, tomēr ar acs kaktiņu manīju krastmalas bulvārī iezibsnījamies sarkanas signāllampiņas. Aizcirtās mašīnas durvis.

—  Re, tur, policista kungs! — kāds noaurojās. — Re­dzat?

Rešņa balss atsaucās: — Izskatās pēc tā puikas no ziņām… kas te, ellē…

—  Tas džeks ir bruņots, — piebalsoja otrs policists. — Sauc papildspēkus!

Es aizvēlos sāņup, un Arēja zobens iecirtās smiltīs.

Metos pie sava zobena un, to paķēris, šķēlu Arējam ģīmī, bet asmens atkal atvairīts netrāpīja mērķī.

Šķita, ka Arējs lieliski zina, kas man ikreiz padomā, pirms novēzēju zobenu.

Kāpos atpakaļ uz ūdens pusi, piespiezdams viņu sekot.

—    Skaties patiesībai acīs, puisīt, — Arējs teica. — Tev nav ne mazāko izredžu. Es ar tevi tikai kaitējos.

Manas maņas darbojās trauksmes režīmā. Tagad sa­pratu, ko nozīmēja Anabetas vārdi par uzmanības defi­cīta sindromu, kas atmaksājoties kaujā. Biju modrāks par modru, samanīju ik mazāko sīkumu.

Redzēju, kur saspringst Arēja muskuļi. Tas palīdzēja noteikt, kurp un kā viņš cirtīs. Vienlaikus nomanīju Anabetu un Groveru metrus deviņus pa kreisi. Redzēju piebraucam otru policijas mašīnu ar kaucošu sirēnu. Sāka pulcēties nomaļus vērotāji, jo iedzīvotāji, bīdamies no zemestrīces, bija bariem izgājuši ielās. Man radās iespaids, ka pa to vidu daži bija ar maskējušos satīru ērmoto, lēkājošo gaitu. Netrūka arī miglainu, izplūdušu garu veidolu, it kā noraudzīties kaujā būtu saskrējuši miroņi no Aīda valstības. Kaut kur augstu virs galvas plīkšķinājās ādaini spārni.

Vēl vairāk sirēnu.

Atlecu atpakaļ, vēl dziļāk ūdeni, bet Arējs bija strau­jāks. Viņa zobena asmens smaile pārplēsa man pie­durkni un iešķēlās apakšdelmā.

Atskanēja megafonā pastiprināta policista balss:

—   Nometiet šaujamos! Lieciet zemē! Nekavējoties!

Šaujamos?