Zibens zaglis

—   Droši vien fūrijas laidās pāri, — Grovers iemi­nējās.

Bet es tā gluži nedomāju. Kaut kas bija liedzis Arē­jam mani nonāvēt, un kam tādam vajadzēja būt sazin cik reižu varenākam par fūrijām.

Paskatījos uz Anabetu, un it kā sapratāmies bez vār­diem. Tagad es zināju, kas tup tajā bedrē un kas tā par balsi, kas nāca no Tartara.

Paņēmu no Grovera savu mugursomu un tajā ieska­tījos. Valdnieka šautra joprojām bija vietā. Padomā — tāds nieka krāmiņš gandrīz būtu izraisījis Trešo pasaules karu.

—  Mums jātiek atpakaļ uz Ņujorku, — teicu. — Līdz vakaram.

—  Nav iespējams, — Anabeta novilka. — Ja nu vie­nīgi…

—   Pa gaisu, — es piekritu.

Viņa mani cieši nopētīja. — Pa gaisu? Tu gribi teikt — ar lidmašīnu, kur esi nobrīdināts nesēsties, jo Zevs tevi grib notriekt, turklāt līdzi vest ieroci, kurš var sēt lielāku postu un iznīcību nekā kodolbumba?

—   Nūjā, — attraucu. — Apmēram uz to pusi. Lai­žam!

DIVDESMIT VIENS NOKĀRTOJU RĒĶINUS

Taisni jāsmejas, kā cilvēki pamanās visu sagrozīt un iestiķēt pašu versijā par īstenību. Hīrons man to tika klāstījis jau kur tas laiks. Kā parasti, viņa gudrību godam novērtēju tikai daudz vēlāk.

Losandželosas ziņu dienesti vēstīja, ka sprādzienu Santamonikas pludmalē izraisījis kāds jucis bērnu no­laupītājs, kurš sašāvis policijas mašīnu. Netīšām trāpījis zemestrīces dēļ pārrautā gāzes vadā.

Jukušais bērnu nolaupītājs (pazīstams arī kā Arējs) esot tas pats, kurš mani līdz ar vēl diviem pusaudžiem nolaupījis Ņujorkā un vedis mūs šausmu pilnā, desmit dienu ilgā odisejā uz valsts otru malu.

Nabaga mazais Persijs Džeksons tomēr neesot starp­tautiska mēroga noziedznieks. Greihaundas autobusā sajukums izcēlies tikai tāpēc, ka viņš mēģinājis aizbēgt no sava sagūstītāja (un pēcāk liecinieki bija gatavi zvē­rēt, ka busā bijis tas vīrs ādas mētelī, — "Nez kāpēc tikai tagad atausa atmiņā…"). Trakais izraisījis sprādzienu Sentluisas Vārtu arkā. Galu galā, bērnam kas tāds taču nebūtu pa spēkam. Kāda apzinīga Denveras viesmīle re­dzējusi to vīru piedraudam gūstekņiem, sadabūjusi kādu draugu, lai tas viņus nobildē, un ziņojusi policijai. Bei­dzot Losandželosā drosmīgais Persijs Džeksons (man tas puika sāka iepatikties) varmākam nočiepis pistoli un pludmalē sācis apšaudi. Policija ieradusies īstajā brīdī. Bet iespaidīgajā sprādzienā sapostītas piecas policijas mašīnas, un nolaupītājs tikmēr aizlaidies. Bojā gājušo nav. Persijs Džeksons un abi viņa draugi nogādāti dro­šībā policijas uzraudzībā.

To visu mums klāstīja reportieri. Mums pašiem at­lika tikai māt līdzi ar galvu, vilkt seju uz raudāšanu, tē­lot, ka esam galīgi izmocījušies (kas izdevās viegli) un kameru priekšā izturēties kā bērniem, kas cietuši no vardarbības.

— Es vēlos tikai vienu, — es paziņoju, rīdams asa­ras. — Atkal redzēties ar savu mīlošo patēvu. Ikreiz, kad redzēju viņu TV ekrānā apsaukājam mani par draņķa burlaku, es sazin kā… kaut kā zināju, ka izkulsimies. Un es zinu, ka viņš gribēs atalgot skaistās Losandželosas iedzīvotājus — visus kā vienu —, dāvinot katram pa sa­dzīves ierīcei no sava veikala. Te būs viņa tālruņa nu­murs. — Policija un reportieri jutās tik aizkustināti, ka palaida apkārt cepuri, lai saziedotu naudiņu trim aviobi­ļetēm uz nākamo Ņujorkas reisu.

Skaidrs, ka citas iespējas nebija — atlika lidot. Ce­rēju, ka Zevs, ņemot vērā apstākļus, attiecībā uz mani drusku pievērs acis. Ar visu to lidmašīnā kāpu ar bries­mīgu piespiešanos.

Pacelšanās bija tīrais murgs. Ik gaisa bedrīte manī iesvēla lielākas šausmas nekā kurš katrs sengrieķu monstrs. Krampjaini sagrābtos sēdekļa paroceņus palaidu vaļā tikai tad, kad bijām droši piezemējušies Lagardijas lidostā. Tūliņ aiz drošības kontroles mūs gaidīja vietējās preses žurnālistu korpuss, bet, pateicoties Anabetai, kas aizmānīja viņus projām, uzlikusi galvā Yankees brīnumcepuri un neredzama saukdama: — Re, kur viņi ir, pērk saldēto jogurtu! Skrienam! —, no tiem mums izdevās iz­vairīties. Pie bagāžas konveijera viņa mums piebiedrojās.

Taksometru pieturā pašķīrāmies. Anabetai un Gro­veram liku doties atpakaļ uz Pusdievu kalnu un izstāstīt Hīronam, kas noticis. Abi protestēja, un pēc visa, ko bijām pārdzīvojuši, nebija viegli šķirties, bet es apzinā­jos, ka uzdevums līdz galam jāpaveic man vienam. Ja kaut kas noietu greizi, ja dievi man nenoticēs… Gribēju, lai Anabeta un Grovers paliek zemes virsū un izstāsta Hīronam patiesību.

Ielēcis taksī, braucu uz Manhetenu.

Pēc trīsdesmit minūtēm iesoļoju Impērijas ēkas ves­tibilā.

Drēbes man bija sadriskātas, seja vienās skram­bās — droši vien izskatījos pēc vazaņķa. Savas divdesmit četras stundas nebiju ne acu aizvēris.

Piesoļojis pie apsarga galda, noskaldīju: — Uz seš­simto stāvu.

Apsargs lasīja milzīgu grāmatu ar kaut kādu burvi uz vāka. Fantāzijas literatūra man diez ko negāja pie sirds, bet grāmata laikam bija no labajām, jo pagāja labs brīdis, iekams viņš no tās atrāvās. — Džekiņ, tāda stāva nemaz nav.

—   Man jātiek audiencē pie Zeva.

Viņš man vienaldzīgi uzsmaidīja. — Kā, lūdzu?

—  Tu dzirdēji.