Zibens zaglis

—  Tu mani apkrāpi, — teicu. — Tu nozagi bruņuce­puri un valdnieka šautru.

Arējs nosmīkņāja. — Paga, paga, ne jau savām ro­kām. Lai dievi cits citam čieptu varas simbolus? Tas ir vairāk nekā fui, fui. Taču tu jau neesi pasaulē vienīgais hērojs, kas gatavs būt par pakalpiņu.

—  Kas tad bija tavs pakalpiņš? Klarisa? Viņa tur bija ziemas saulgriežos.

Viņš izskatījās uzjautrināts. — Nav svarīgi. Galve­nais, puisīt, ka tu esi karam par kavēkli. Redzi, būtu tu Pazemē gājis bojā, Jūraskāposts pārskaistos uz Aīdu, kas tevi nomaitājis. Līķu Inde būtu ticis pie Zeva valdnieka šautras, tāpēc Zevs iesveltos dusmās uz viņu. Un Aīds joprojām meklē savu…

Viņš izvilka no kabatas slēpotāja micīti, kādas iecie­nījuši banku aplaupītāji, un noguldīja to starp moča stū­res ragiem. Mice acumirklī pārvērtās smalki nostrādātā bronzas bruņucepurē.

—  Tumsas bruņucepure, — Grovers noelsās.

—  Tieši tā, — Arējs attrauca. — Tā, pie kā es paliku? Ak jā, Aīds būtu nikns gan uz Zevu, gan Poseidonu, jo nezina, kurš pievācis šo te. Necik ilgi, un viņi cits citam būtu gatavi atsist nieres.

—   Bet jūs visi taču esat rados! — Anabeta sašuta.

Arējs paraustīja plecus. — Tāds kariņš ir vislabākais.

Asiņaināka nemēdz būt. Kā es mēdzu teikt — nav nekā aizraujošāka par kautiņu ģimenes lokā.

—  Denverā tu man iedevi mugursomu, — es atsāku. — Valdnieka šautra tur bija no sākta gala.

—    Jā un nē, — Arējs atsaucās. — Diez vai tavas mirstīgās smadzenītes kaut ko tik sarežģītu sagremos, bet mugursoma ir valdnieka šautras maks, tikai drusku pārveidots. Šautra no tā nav šķirama — apmēram tāpat kā tas zobens, kas pagādāts tev, puisīt. Tas arvien no jauna uzrodas tev kabatā, vai ne?

Man trūka skaidrības, kā Arējam tas nācis zināms, bet laikam jau kara dievam piedienēja orientēties ieroču lietās.

—  Vārdu sakot, — Arējs turpināja, — drusku pabūros, lai šautra makā atgriežas tikai tad, kad esi ticis Pa­zemē. Kolīdz Aīdām biji gana tuvu… Ta-dā! — sūtījums klāt! Būtu tevi kāds novācis turpceļā — liela muiža! Ierocis paliktu pie manis.

—  Bet kāpēc tu valdnieka šautru nesavāci pats? — es pabrīnījos. — Kāpēc to vajadzēja sūtīt Aīdām?

Arējam krampjaini noraustījās žoklis. Uz mirkli gandrīz šķita, ka viņš klausās kādā citā balsī, kas skan pašam galvā. — Kāpēc es ne… nūjā… ar tādu ugunsjaudu…

Transs ilga sekundi… divas…

Mēs ar Anabetu pārmijām satrauktus skatienus.

Tad Arēja vaigs noskaidrojās. — Kam man tādas ne­patikšanas? Labāk, lai pieķer tevi — ar visiem pierādīju­miem rokā.

—  Tu melo, — es izmetu. — Ne jau tu biji tas, kurš iedomājās šautru sūtīt uz Pazemi, vai ne tā?

—   Biju gan! — Saulesbrilles sāka kūpēt, it kā kuru katru brīdi gatavas aizdegties.

—  Ne jau tu sarīkoji to zādzību, — es minēju uz labu laimi. — Hēroju, kam pienācās nozagt abas mantas, sūtīja kāds cits. Kad Zevs tev pavēlēja sadzīt zaglim pē­das, tu vainīgo notvēri. Tomēr Zevam to vis neteici. Bija kas tāds, kas tev lika palaist viņu vaļā. Mantas tu pagla­bāji, līdz uzrastos kāds cits hērojs, kurš būtu pataisāms par piegādātāju. Tevi izrīko tas, kas tup tajā bedrē.

—  Es esmu kara dievs! Mani neizrīko neviens! Man nerādās nekādi sapņi!

Es saminstinājos. — Vai tad kāds te pieminēja sap­ņus?

Arējs izskatījās satrūcies, tomēr uztraukumu centās noslēpt ar vīpsnu.

—  Labāk, puisīt, atgriezīsimies pie tā, kas kārtojams tagad. Tu esi dzīvs. Es nevaru pieļaut, ka tu šautru aiz­gādā atpakaļ uz Olimpu. Ja nu tie cietpaurainie stulbeņi tevī tomēr ieklausās? Tāpēc vajadzēs tevi nobeigt. Ne­ņem nu ļaunā.

Viņš uzsita knipi. Smiltis viņam pie kājām pajuka, un no tām izjoņoja mežakuilis — vēl prāvāks un atbai­došāks par to, kura galva bija pienaglota virs Pusdievu nometnes septītā namiņa durvīm. Nezvērs kārpīja smil­tis un bolīja glūnīgās ačteles, pielieca galvu ar ilkņu dunčiem un bija gatavs kaut tūliņ mani uzšķērst.

Iekāpu ūdenī. — Cīnies ar mani pats, Ares!

Viņš iesmējās, bet smiekli izklausījās mazliet samāk­sloti… nervozi. — Tev, sīkais, ir tikai viens talants — ķē­riens uz mukšanu. No Himēras aizmuki. No Pazemes aizmuki. Tu esi jēradvēsele.

—  Tev bail?

—  Sapņo vien, zaļknābi. — Bet saulesbrilles redzokļu svelmē jau sāka kust kopā. — Tieši iejaukties nav atļauts. Piedošanu, puisīt. Tas tev būtu par daudz liels gods.

Anabeta iekliedzās: — Persij, mūc!

Milzu mežakuilis metās uzbrukumā.

Bet man bija pieriebies mukt no briesmoņiem. Tā­pat kā no Aīda, no Arēja, vienalga no kā.

Kolīdz kuilis grasījās triekties man virsū, norāvu pildspalvai uzgali un spēru soli sāņus. Pretstraumes rok­turis iegūla plaukstā. Cirtu augšup. Man pie kājām no­šķelts nokrita kuiļa labais ilknis, un samulsinātais ne­zvērs ieskrēja jūrā.

Iesaucos: — Vilni!

Acumirklī nez no kurienes sacēlās vilnis un, apti­nies ap nezvēru kā sega, aizrāva to dzelmē. Mežakuilis vēl paguva izgrūst šausmu pilnu kviecienu. Tad viņu ap­rija jūra.

Atkal pievērsos Arējam. — Vai tagad nāksi kau­ties? — noprasīju. — Vai arī pagādāsi vēl kādu pundurcūku, lai ir kam noslēpties aiz muguras?

Arējs pietvīka zili sarkans. — Piesargies, puisīt. Ka es tevi nepārvēršu par…