Zibens zaglis

Šķindot zobeniem un klikšķot šaujamieroču aizslēgiem, ģindeņu armija metās mums virsū. Fūrijas rāvās uz priekšu, pātagām ietinoties liesmu mēlēs.

Kolīdz ģindeņi atklāja uguni, pērles lauskas man pie kājām uzsprāga — nošķīda zaļa gaisma un uzpūta svaigs jūras vējš. Attapos ieslēgts pienbaltā lodē, kas sāka cel­ties augšup.

Anabeta un Grovers bija turpat blakus. Šķēpi un lo­des atlēca no pērļainajiem burbuļiem, nenodarot nekādu postu. Aīds neprātīgās dusmās auroja tā, ka visa pils līgojās un man bija skaidrs, ka uz naktsmieru Losandželosai nav ko cerēt.

—   Paskaties uz augšu! — iebrēcās Grovers. — Mēs trieksimies pret griestiem!

Un tiešām — strauji šāvāmies pretim stalaktītiem, un bija skaidrs, ka tie pārplēsīs mūsu burbuļus un uz­šķērdīs mūs pašus.

—   Kā tā parikte vadāma? — kliedza Anabeta.

—  Diez vai ir, — es atkliedzu pretim.

Burbuļi ietriecās griestos, mēs kliedzām, un… Tumsa.

Vai bijām pagalam?

Nē, joprojām manīju paātrinājumu. Cēlāmies augšup cauri klintij tikpat viegli kā gaisa burbulis ūdenī. Un es sapratu, kāds ir pērļu spēks: kas jūrai pieder, tas jūrā atgriezīsies.

Labu laiku aiz burbuļa gludajām sienām nebija sare­dzams pilnīgi nekas, bet tad mana pērle izšāvās okeāna dibenā. Abas pārējās pienbaltās lodes, Anabeta un Gro­vers, līdz ar mani cēlās augšup, uz virspusi. Un — spudūkš!

Izsprāgām no ūdens Santamonikas līča vidū, no dēļa nogrūzdami kādu sērfotāju, kas sašutis izsaucās: — Eu, kas ir?

Sagrābis Groveru, uzvilku viņu uz peldošas bojas. Ticis līdz Anabetai, aizgādāju turpat arī viņu. Ap mums meta lokus ziņkārīga haizivs — trīsmetrīga lielā baltā.

Es uzsaucu: — Atšujies.

Haizivs apcirtās un steigšus aizpeldēja.

Sērfotājs bļaustījās, pieminēdams indīgas sēnes, un kūlās projām, cik ātri vien spēdams.

Sazin kā man bija skaidrs, ka ir agrs rīts, 21. jūnijs, vasaras saulgriežu diena.

Losandželosa tālē liesmoja, virs pilsētas augšup cē­lās dūmu vāli. Augu nakti bija drebējusi zeme, un tā bija Aīda vaina. Droši vien jau tagad man pa pēdām dzinās viņa sūtīts miroņu karaspēks.

Bet acumirklī Pazeme nebija tā lielākā problēma.

Vajadzēja tikt krastā. Vajadzēja aizgādāt atpakaļ uz Olimpu Zeva valdnieka šautru. Visneatliekamākais — vajadzēja nopietni aprunāties ar dievu, kas bija mani pa­taisījis par muļķi.

DIVDESMIT CĪNOS AR SAVU STULBO RADINIEKU

Mūs savāca pludmales patruļnieku laiva, bet viņiem bija darba pilnas rokas, tāpēc nebija vaļas ar mums ilgi krāmēties vai painteresēties, diez kā trīs pusaudži ielas drēbēs uzradušies līča vidū. Bija likvidējamas katastrofas sekas. Rācijās saucieni pēc palīdzības skanēja vienā laidā.

Izlaiduši mūs pie Santamonikas estakādes un pagā­dājuši dvieļus, ko apmest ap pleciem, un ūdens pudeles, uz kurām greznojās uzraksts "Pludmales patruļas jaun­sargs", viņi aizsteidzās glābt vēl citus cietušos.

Visi, pat es, bijām izmirkuši no galvas līdz kājām. Pamanījis tuvojamies pludmales patruļas laivu, es klu­sībā palūdzu, lai nenotiek tā, ka viņi izvelk mani no ūdens pilnīgi sausu, jo tur būtu ko brīnīties. Tad nu vē­lējos izmirkt. Un tiešām — mana ūdensnecaurlaidība pagaisa kā nebijusi. Arī kājas man bija basas, jo savas tupeles aizdevu Groveram. Labāk, lai pludmales patruļ­nieki brīnās, kāpēc viens no mums palicis bez apaviem, nevis sāk interesēties, kāpēc otram ir āža kājas.

Tikuši uz cietas zemes, klumburējām projām pa pludmali, nolūkodamies pilsētas ugunsgrēku liesmās uz brīnišķīga saullēkta fona. Jutos kā atgriezies no miro­ņiem — un tā jau ari bija. Mugursomā smaga gulēja Zeva valdnieka šautra. Kad iedomājos māti, ap sirdi sa­metās vēl jo smagāk.

—  Neticami, — ierunājās Anabeta. — Mēs nomēro­jām visu to ceļu…

—   Mūs apveda ap stūri, — es teicu. — Atēnas cie­nīga stratēģija.

—   Ei! — viņa brīdinoši iesaucās.

—  Tu taču saproti, ne?

Nokārusi galvu, viņa pieklusa. — Jā, saprotu.

—    Bet es gan ne! — Grovers nosūrojās. — Kurš gan…

—   Persij… — Anabeta ieteicās. — Man žēl, ka tava māte… Man tik ļoti žēl…

Laidu to gar ausīm. Ja es sāktu runāt par māti, izplūstu asarās kā mazs bērns.

—   Pravietojums izrādījās pareizs, — sacīju. — "Tev būs doties uz vakariem un stāties pretim dievam, kurš novērsies." Taču ar to nebija domāts Aīds. Aīds nemaz negribēja, lai Lielā triāde sāk karu. To zādzību sarīkoja kāds cits. Kāds nozaga Zeva valdnieka šautru un Aīda bruņucepuri un aizdomas novēla uz mani, jo es esmu Poseidona atvase. Līdz ar to Poseidonu vaino gan Zevs, gan Aīds. Šodien ap saulrietu iesvelsies trīspusējs karš. Un es būšu tas, kurš karu izraisījis.

Grovers nesaprašanā nogrozīja galvu. — Bet kurš gan varētu tik zemiski izrīkoties? Kuram gan tik bries­mīgi gribas karu?

Apstājos kā iemiets un paskatījos uz priekšu. — Nūū, jāpagudro.

Tur jau viņš stāvēja, mūs gaidīdams, ar visu melno ādas putekļu mēteli un saulesbrillēm, pār plecu pār­sviedis alumīnija beisbola vāli. Līdzās rūcinājās moto­cikls, starmeša gaismā smiltīm krāsojoties asinssarkanām.

—  Sveiks, sīkais! — Arējs uzsauca, it kā tiešām prie­cātos mani redzēt. — Tev pienācās būt beigtam.