Zibens zaglis

Paskatījies uz Arēja zobenu, pamanīju to it kā ņirbināmies: vienubrīd tas izskatījās pēc automāta, tad atkal pēc divroku zobena. Man nebija ne jausmas, ko tādu cil­vēki redz rokās man, bet gandrīz varēju galvot, ka no­teikti neko tādu, kas viņiem liktu iesvelties pret mani simpātijās.

Arējs zvērojošām acīm pagriezās pret skatītājiem — varēju drusku atvilkt elpu. Nupat te bija sabraukušas jau piecas policijas mašīnas, un to aizsegā, turot mūs uz grauda, līkņāja vesela virkne policistu.

— Mēs kārtojam privātas lietas! — Arējs nokliedzās. — Taisieties, ka tiekat!

Viņš novēcināja roku, un uz patruļmašīnu pusi aizvilnīja sarkanas uguns siena. Mašīnas uzsprāga — poli­cisti tik tikko paguva pasprukt malā. Pūlis viņiem aiz muguras ar klaigām pašķīda.

Arējs smējās dārdošus smieklus. — Tā, hērojiņ. Tam bārbekjū piesviedīsim klāt ari tevi.

Novēzējās zobens. Es cirtienu atvairīju. Ar izklupienu tiku gana tuvu, pamēģināju likt lietā māņu kus­tību, bet viņš manu asmeni pasita sāņus. Viļņi man sitās jau pret muguru. Arējam, brienot nopakaļ, jūra vēl bija līdz ceļiem.

Jutu jūras šūpu ritmu, viļņi līdz ar paisumu cēlās augstāki, un piepeši man iešāvās prātā kāda doma. Ma­zus vilnīšus, es nodomāju. Un ūdens man aiz muguras it kā noplaka. Ar gribu vien es valdīju paisumu, bet spie­diens auga augumā gluži kā sakratītā, aizkorķētā limo­nādes pudelē.

Pašpārliecināti smīnēdams, Arējs mācās man virsū. Nolaidu zobenu, it kā spēki man būtu cauri. Nogaidi, teicu jūrai. Spiediens nupat mani vai gāza nost no kā­jām. Arējs paslēja zobenu. Palaidis paisumu vaļā, es pa­lēcos un, nostājies uz viļņa muguras, pāršāvos Arējam pār galvu.

Divus metrus augsts vilnis ietriecās viņam tieši sejā — kara dievs palika lādēdamies un spļaudīdamies, pilnu muti ūdenszāļu. Ar šļakstu piezemējies viņam aiz muguras, es vēlreiz izlikos, ka cirtīšu pa galvu. Viņš pa­guva pagriezties un pasliet zobenu, bet šoreiz apmulsi­nāts neuzminēja, kas man padomā. Mainījis virzienu, klupu sāņus un cirtu Pretstraumi stāvus ūdenī, tā ka as­mens smaile caururba dieva papēdi.

Salīdzinājumā ar rēcienu, kas nāca tūliņ pēc tam, Aīda zemestrīce bija sīka vienība. Pat jūra ar joni aizvē­lās nostāk, atstājot Arēju stāvam metrus piecpadsmit platā slapju smilšu aplī.

No kara dieva pāršķeltā zābaka plūda dievu zelta asins īhora. Seja viņam bija pārvērsta ne tikai naidā vien. Tur bija arī sāpes, pārsteigums un caurcaurēm neticība tam, ka viņš ievainots.

Arējs kliboja man klāt, murminādams aizlaiku grieķu lāstus.

Bet tālu netika.

Vispirms it kā mākonis aizklāja sauli. Bet nē — vēl ļaunāk. Diena satumsa. Pagaisa skaņas un krāsas. Kaut kas salts un drūms pāršalca pāri, pagausinādams laiku, uzvēdīdams stindzinošu aukstumu, man krūtīs iesveldams bezcerību un apslāpēdams visu kaujas sparu.

Tumsa pārskrēja.

Arējs stāvēja apstulbis.

Aiz muguras liesmoja policijas mašīnas. Blenzēju bars bija izklīdis. Krastā pārbijušies stāvēja Anabeta un Grovers — viņi noraudzījās ūdenī, kas atgriezies ap­ņēma Arēja kājas, aizskalodams ugunīgo zelta īhoru.

Kara dievs nolaida zobenu.

—   Tu esi iedzīvojies ienaidniekā, padieviņ, — viņš man teica. — Pats esi izlēmis savu likteni. Ikreiz, kad cīņā pacelsi zobenu, ikreiz, kad cerēsi uz labu veiksmi, tu matīsi manu lāstu. Piesargies, Persij Džekson. Piesar­gies.

Viņš viscaur iegailējās.

—  Persij! — iekliedzās Anabeta. — Novērsies!

Aizgriezos, iekams dievs Arējs atklājās savā patie­sajā, nemirstīgajā veidolā. Sazin kā zināju, ka paskatījies pārvērtīšos pelnos.

Gaisma apdzisa.

Atskatījos. Arējs bija projām. Vilnis atplūdis skatam atklāja Aīda bronzā kalto bruņucepuri. To pacēlis, devos pie draugiem.

Bet, iekams tiktāl tiku, padzirdēju plīkšķam ādainus spārnus. No debesīm nolaidušās, man priekšā piezemē­jās trīs baisas vecmāmuļas mežģīņu micēs — katrai rokā locījās uguns pātaga.

Vidējā fūrija — tā, kas savulaik bija misis Dodsa, — spēra soli uz priekšu. Lai gan atiezusi ilkņus, viņa pir­moreiz nemaz neizskatījās tik draudīga. Drīzāk — vīlu­sies, it kā būtu iecerējusi mani notiesāt vakariņās, bet tad nospriedusi, ka samaitāšu viņai vēderu.

—   Visu redzējām, — viņa nošņāca. — Tātad… tas tiešām nebiji tu?

Pasviedu viņai bruņucepuri — to viņa saķēra gluži pārsteigta.

—    Atgriezieties pie valdnieka Aīda, — es teicu, — izstāstiet viņam visu, kā ir. Sakiet, lai atsauc karu.

Brīdi vilcinājusies, viņa pārlaida šķeltu mēli pār zaļajām, ādainajām lūpām. — Dzīvo godam, Persij Džekson. Uzaudz par krietnu hēroju. Jo citādi, ja vēl kādreiz tiksi man nagos…

Viņa nogrudzinājās, izgaršodama tik saldo sapni. Tad visas trīs māsas savēcināja sikspārņa spārnus, pacē­lās dūmu vālu pilnajās debesis un pagaisa no skata.

Piegāju pie Grovera un Anabetas, kas vērās uz mani dziļā izbrīnā.

—  Persij… — ierunājās Grovers. — Tas viss ir tik ne­ticami…

—  Baigi, — Anabeta piepalīdzēja.

—  Superīgi! — Grovers pārlaboja.

Nemaz nelikās baigi. Un pavisam noteikti ne supe­rīgi. Biju pārguris, man smeldza visas maliņas un spēka nebija ne drusciņas.

—   Vai jutāt to… lai kas tas tāds bija? — es apvaicā­jos.

Abi stomīgi pamāja.