Zibens zaglis

Jau sāku domāt, ka šis būs no ierindas mirstīgajiem un varbūt der tīties projām, pirms viņš izsaucis trako­mājas brigādi, kad izdzirdēju: — Bez iepriekšējas noru­nas uz audienci neceri, džekiņ. Valdnieks Zevs apmeklē­tājus pieņem tikai pēc saraksta.

—    Nu, es ceru, ka mani viņš pieņems ārpus kār­tas. — Nokabinājis no pleciem mugursomu, atvilku vaļā rāvējslēdzēju. Ieraudzījis somā metāla cilindru, apsargs tikai pēc laba brīža saprata, uz ko tādu skatās. Tad viņš nobālēja. — Tā taču nav…

—  Ir gan, — es apstiprināju. — Gribi, lai velku laukā un…

—   Nē! Nē! — Steigšus pielēcis no krēsla, viņš dru­džaini grābājās pa galdu, meklēdams atslēgas karti. At­radis sniedza to man. — To iebāz apsardzes ligzdā. Pie­raugi, lai bez tevis liftā neviena cita nav.

Darīju, kā vēlēts. Kolīdz lifta durvis aizvērās, iebāzu karti ligzdā. Karte pazuda, un uz paneļa parādījās iepriekš nebijusi, sarkana podziņa ar uzrakstu "600".

Piespiedis podziņu, gaidīju. Gaidīju.

Fonā rimti tinkšķinājās melodija "Lietus no padebe­šiem līst…" Beidzot — dzinn. Durvis atslīdēja vaļā. Iz­gāju no kabīnes, un mani gandrīz ķēra sirdstrieka.

Stāvēju uz šaura akmens celiņa, kas karājās tukšā gaisā. Manhetena vīdēja tik dziļi lejā, it kā es uz to nolū­kotos no lidmašīnas. Priekšā — baltas marmora kāpnes, kas pāri mākoņa kumbram iestiepās debesīs. Ar acīm izsekojis līdz kāpņu augšgalam, labu laiku nespēju noti­cēt tam, ko redzēju.

Paskatieties kārtīgāk, smadzenes teica acīm.

Mēs jau skatāmies, acis atcirta. Tiešām! Ir!

Virs mākoņiem slējās kalns ar nošķeltu cepuri, vir­sotni klāja sniegs. Kalna nogāzes bija apbūvētas ar du­čiem daudzlīmeņu piļu — tā bija vesela daudzstāvu pil­sēta. Visām pilīm bija portiki ar baltām kolonnām, zeltītām terasēm, bronzas un vara pannām, kas gailēja kā tūkstošiem uguņu. Ceļi galvu reibinošos līkumos vijās augšup uz virsotni, kur sniegā spoža mirdzēja vis­lielākā pils. Uz izgudrēm iekārtotām terasēm sastādītos dārzos ziedēja olīvkoki un rožu krūmi. Varēju saskatīt tirgus laukumu ar krāsainām teltīm, vienā kalna pusē vīdēja akmens amfiteātris, otrā — hipodroms un stadi­ons. Tā bija sengrieķu pilsēta — trūka vienīgi drupu. Pilsēta bija jauna, spodra un krāsaina — tādas pirms divarpus tūkstošiem gadu droši vien izskatījās Atēnas.

Nekā tāda te nevar būt, es pats sev liku pie sirds. Kalna virsotne, kas karājas virs Ņujorkas kā miljardiem tonnu smags asteroīds? Kā kaut ko tādu bija iespējams nemanītu novietot virs Impērijas ēkas miljoniem ļaužu acu priekšā?

Bet kalns te bija. Un arī es biju te.

Ceļu uz pili mēroju kā pa miglu. Gāju garām kādam dārzam, no kura vairākas smejošas meža nimfas mani apmētāja ar olīvām. Tirgus laukumā bodnieki piedāvāja nopirkt ambroziju uz kociņa, gluži jaunu vairogu un īstu, ar spīguļiem klātu austu zelta aunādas kopiju, kādu reklamējot Hēfaista TV kanāls.

Kādā parkā, pošoties koncertam, instrumentus uzskaņoja deviņas mūzas — publika jau pulcējās: satīri, najādas un bariņš izskatīgu pusaudžu — droši vien no sīkā­kajiem dieviem un dievietēm. Par briestošo pilsoņu karu te neviens it kā nebažījās. Īstenībā visi bija tādā kā paci­lātā omā. Viena daļa noskatījās man pakaļ un sačuk­stējās.

Izgāju uz lielā ceļa, kas veda uz lielo kalna pili. Tā bija Pazemes pils ačgārna kopija. Tur viss bija melns un no bronzas. Te — balts un vienā sudrabā.

Nopratu, ka Aīds savu pili būs cēlis kā Olimpa pils līdzinieci. Vēlams viesis viņš te bija tikai ziemas saulgrie­žos, tad nu zem zemes uzbūvējis pats savu Olimpu. Par spīti tam, kā man bija klājies Pazemē, man Aīda sametās drusku žēl. Ja tevi izraida no šādas vietas, tu, protams, to uzlūko par netaisnību. Kurš katrs justos aizvainots.

Kāpnes stiepās līdz lielajam pils pagalmam. Viņā galā — troņa zāle.

Vārds "zāle" nebija gluži īstais — daudz par mazu. Līdzās šai telpai Centrālā dzelzceļa stacija šķita ne vairāk kā slotu kambaris. Masīvas kolonnas balstīja griestu ku­polu, ko rotāja kustīgi zvaigznāji.

Izkārtoti puslokā, gluži tāpat kā namiņi Pusdievu nometnē, tur stāvēja divpadsmit troņi, nepārprotami paredzēti sēdētājiem, kas augumā var mēroties ar Aīdu. Zāles vidū pavardā sprakšķēdams kūrās milzīgs sārts. Visi troņi bija tukši, izņemot divus pusloka vidū — pašu lielāko troni pa labi, un otru tam līdzās pa kreisi. Uzreiz nopratu, kas ir sēdētāji, kuri gaidoši noskatījās, kā es tuvojos. Ik soli spēru trīcošām kājām.

Abi dievi bija tādi paši milži kā Aīds, bet, kolīdz viņus uzlūkoju, visa miesa iekņudējās kā svildama. Dievu valdniekam Zevam mugurā bija tumši zils uz­valks ar smalku svītriņu. Viņa tronis bija pavisam vien­kāršs, vienlaidus liets no platīna. Rūpīgi apcirptā bārda — sirmi melnos lāsumos kā negaisa mākonis. No vaiga viņš bija lepns, izskatīgs un bargs, acis — lietus pe­lēkas. Kad biju jau tuvāk, samanīju gaisā sprakšķus un ozona smaržu.