Zibens zaglis

Noķēru taksometru, aizbraucu līdz mammas dzī­voklim, piezvanīju pie durvīm, un tur jau viņa bija — mana skaistā, pēc piparmētrām un lakricas smaržojošā mamma, kam, ieraugot mani, rūpes un raizes no vaiga pagaisa kā nebijušas.

— Persij! Ak, debess, cik labi! Ai, manu bērniņ!

Viņa saspieda mani tik cieši, ka sāka trūkt elpas. Stāvējām gaitenī — mamma tikai lēja asaras un bužināja man matus.

Atzīšos, arī man acis metās valgas. Viņu ieraudzījis, sajutos tik atvieglots, ka trīcēju pie visām miesām.

Mamma stāstīja, ka šorīt vienkārši uzradusies dzī­voklī, Gabi pārbiedējot līdz baltajām pelītēm. Pēdējais prātā bija palicis Mīnotaurs, vairs nekas, un viņa nespē­jusi noticēt savām ausīm, kad Gabe pavēstījis — es esot meklēšanā izsludināts noziedznieks, kas klīst apkārt, spridzinot valsts nozīmes pieminekļus. Augu dienu vai jukusi prātā, jo nebija dzirdējusi ziņas. Gabi viņai licis iet uz darbu, jo esot zudusi vesela mēnešalga, ko vajagot atstrādāt.

Norijis dusmas, izstāstīju, kā klājies man. Centos visu iztēlot ne gluži tik briesmīgu kā īstenībā, bet tas ne­nācās viegli. Gandrīz biju ticis līdz divkaujai ar Arēju, kad no dzīvojamās istabas atskanēja Gabes balss: — Eu, Sallij! Kas ir, kas nav ar to viltoto zaķi?

Viņa aizmiedza acis. — Viņš nemaz nepriecāsies tevi redzēt, Persij. Šodien uz veikalu vienā laidā zvanī­juši no Losandželosas… kaut kādā bezmaksas elektro­ierīču sakarā.

—  Ā! Par to…

Mamma izmocīja smaidu. — Vienkārši neaizdod viņam vēl lielākas dusmas, sarunāts? Ejam.

Pa to mēnesi, kopš biju projām, dzīvoklis bija pār­vērties par Gabes valstību. Paklājs zem drazu kārtas ne­bija saredzams — pa tām vajadzēja brist līdz potītēm. Dīvāns bija polsterēts ar tukšām alus skārdenēm. Uz lampu abažūriem karājās savalkātas zeķes un apakšveļas gabali.

Gabe un viņa trīs lempīgie drauģeļi pie galda spēlēja pokeru.

Mani ieraudzījušam, Gabem no mutes izvēlās cigārs un seja piesarka vēl sarkanāka par lavu. — Tev, kverpli, nu gan ir iekšas — te rādīt savu degunu! Man likās, ka policija…

—   Galu galā izrādās, ka viņš nemaz nebēguļo, — iejaucās mana mamma. — Vai nav brīnišķīgi, Gabe?

Gabe blenza te uz mani, te uz mammu. Neizskatījās, ka viņš manu pārrašanos uzlūkotu kā sazin ko brīniš­ķīgu.

—    Nepietiek ar to, ka man lika atmaksāt atpakaļ tavu dzīvības apdrošināšanas prēmiju, Sallij? — viņš nogremzās. — Pado' šu' telefonu! Saukšu kruķus.

—  Gabe, nē!

Viņš izbrīnīti iepleta acis. — Vai tu tikko teici "nē"? Tu iedomājies, ka es taisos ar to kverpli sadzīvot? Es jo­projām varu viņu iesūdzēt par manu sapostīto Camaro.

—  Bet…

Viņš pacirta gaisā roku, un māte sarāvās.

Tikai tagad es kaut ko atskārtu. Gabe bija mammu sitis. Man nebija ne jausmas — kad un cik stipri. Bet bija skaidrs, ka tā ir noticis. Varbūt tā gājis jau gadiem, kad vien biju projām.

Krūtīs uzmilza dusmu kamols. Spēros Gabem klāt, instinktīvi izraudams no kabatas pildspalvu.

Viņš tikai smējās. — Kas ir, kverpli? Domā mani ap­rakstīt? Piedursi man kaut pirkstu, tupēsi aiz restēm līdz mūža galam. Skaidrs?

—  Nūū, Gabe, — iejaucās viņa draugs Edijs. — Viņš taču ir tīrais bērns.

Uzmetis lūpu, Gabe viņu izmēdīja smalkā balstiņā: — Tīrais bērns.

Tie abi pārējie ieķiķinājās kā tādi plānprātiņi.

—   Es, kverpli, pret tevi būšu labs. — Gabe atieza tabakas plankumiem izraibinātos zobus. — Došu tev piecas minūtes. Savāc pekeles un pazūdi. Ja ne, saukšu policiju.

—  Gabe! — lūdzoši iesaucās mamma.

—  Viņš aizmuka, — Gabe viņai lika pie sirds. — Lai turpat ari paliek.

Rokas niezēja, kā gribējās izraut Pretstraumi, bet tas jau cilvēkam tāpat neko nespēja nodarīt. Un Gabe defi­nīcijas visplašākajā nozīmē tomēr bija cilvēks.

Mamma saņēma mani aiz rokas. — Lūdzu, Persij. Nāc! Iesim uz tavu istabu.

Ļāvos, lai viņa mani aizvelk projām. Rokas joprojām drebēja aizturētās dusmās.

Mana istaba bija aizkrauta ar Gabes krāmiem. Tur grēdojās lietoti akumulatori, mētājās arī pussatrūdējusi buķete ar klāt piesietu kartīti. Līdzjūtības apliecinājumi no kādas, kas bija redzēta Gabes TV sarunā ar Barbaru Voltersu.

—  Gabe nav savā ādā, mīļais, — mamma man teica. — Vēlāk es ar viņu aprunāšos. Gan viss nokārtosies.

—  Nekas nenokārtosies, mammu. Kamēr Gabe būs tepat.

Viņa nervozi žņaudzīja rokas. — Es varu… Līdz va­saras beigām tu vari nākt man līdzi uz darbu. Rudenī, kas zina, atradīsies vēl kāda internātskola…

—  Mammu!

Viņa nodūra acis. — Es cenšos, Persij. Vienkārši… man vajag mazliet laika.

Uz gultas uzradās paka. Vismaz biju gatavs zvērēt, ka pirms mirkļa tur tādas vēl nebija.

Tā bija apbružāta kartona kaste — tādā varētu ietilpt basketbola bumba. Adrese uz uzlīmes bija rakstīta ar manis paša roku:

Pašā augšā vīrišķīgi skaidrā un drošā rokrakstā ar melnu marķieri bija rakstīta mūsu dzīvokļa adrese un piebilde: "Nosūtīt atpakaļ sūtītājam".

Piepeši sapratu, ko Poseidons man tika licis pie sirds Olimpā.

Paka. Izšķiršanās.

Lai ko darīsi, neaizmirsti, ka esi mans. Tu esi īstens Jūras dieva dēls.

Uzlūkoju māti. — Mammu, vai gribi, lai Gabe pazūd?

—   Persij, tas nav tik vienkārši. Es…