Zibens zaglis

Uzreiz bija redzams, ka dievs, kurš sēdēja blakus tronī, ir Zeva brālis, bet tas bija ģērbies pavisam citādi. Manās acīs viņš līdzinājās Kīvestas klaidonim: ādas san­dalēs, haki bermudās un Tommy Bahama kreklā, viscaur apdrukātā ar kokosriekstiem un papagaiļiem. Pats tumši iededzis, rokas vienās rētās kā senāk zvejniekiem, mati — melni kā manējie. Piere tāpat kā man domīgi sa­raukta — tieši tāpēc citiem mūžam radās iespaids, ka man kaut kas aiz ādas. Bet ap acīm, tikpat jūraszaļām kā manējās, vīdēja sīkas krunciņas, kas pauda, ka viņš arī bieži smejas.

Viņa tronis bija dziļūdens makšķernieka krēsls — pavisam vienkāršs: uz grozāmas kājas, ar melnu ādas sē­dekli un iebūvētu makšķerkāta turekli. Makšķerkāta vietā tur bija iesprausts bronzas trijžuburis — ap že­bērkļu smailēm zibsnīja zaļa guns.

Dievi sēdēja nekustīgi un klusi, bet gaisā jautās spriedze, it kā abi nupat būtu strīdējušies.

Piegājis pie makšķernieka troņa, noslīgu ceļos. — Tēvs! — Neiedrošinājos pacelt acis. Sirds man sistin sitās. Jutu no abiem dieviem strāvojam spēku. Ja izmul­dēšos greizi, viņi mani pavisam noteikti saspers putek­ļos.

Pa kreisi ierunājās Zevs: — Vai tad vispirms, puika, nepieklājas uzrunāt mājastēvu?

Klusēju, galvu nepacēlis, un nogaidīju.

—  Paliec nu mierā, brāl, — beidzot sacīja Poseidons. Balss uzjundīja visagrīnākās atmiņas: silto starojumu, ko atminējos samanījis vēl pavisam mazs, dieva plaukstu man uz pieres. — Puika apliecina cieņu tēvam. Ir jau pa­reizi.

—  Tātad tu joprojām viņu atzīsti par dēlu? — Zevs draudīgi novilka. — Apliecini, ka esi dzemdinājis šo bērnu, laužot mūsu svēto zvērestu?

—  Atzīstu savu grēka darbu, — Poseidons atbildēja. — Tagad gribu dzirdēt, kas viņam sakāms.

Grēka darbu.

Man kaklā sakāpa kamols. Lūk, kas es biju — ne vai­rāk. Grēka darbs. Dieva pieļauts misēklis.

—  Vienreiz jau esmu viņu pasaudzējis, — Zevs nogremzās. — To nekaunību — laisties cauri manai valstī­bai… phe! Tādu bezkauņu derēja nospert zemē.

—   Pat ja līdz ar to tu būtu saspēris pats savu vald­nieka šautru? — Poseidons rāmi atsaucās. — Uzklausī­sim viņu, brāl.

Zevs vēlreiz norūcās. — Uzklausīšu, — viņš pavēs­tīja. — Un tad nospriedīšu, vai puika nosviežams no Olimpa vai ne.

—   Persij, — Poseidons teica, — paskaties uz mani!

Pacēlu galvu un nesapratu, kas lasāms viņa vaigā.

No mīlestības vai atzinības tur nebija gandrīz nekā.

Nekā, kas iedrošinātu. It kā es raudzītos okeānā: tikai re­tumis var noteikt, kādā tas omā. Lielākoties tas ir neizdi­bināms un noslēpumains.

Uzmācās sajūta, ka Poseidonam nemaz nav skaidrs, ko par mani domāt. Viņš nezināja teikt, ir vai nav prie­cīgs, ka esmu viņa dēls. Dīvaini, bet man bija prieks, ka Poseidons ir tik atturīgs. Ja viņš ņemtos lūgt piedošanu vai stāstīt, ka mani mīl, vai pat smaidīt, viss šķistu sa­gudrots, neīsts. Tā varētu uzvesties cilvēku tētis, kurš neveikli taisnojas, kāpēc par bērnu tik ilgi nav licies zinis. Man nebija iebildumu. Galu galā, arī es viņu tikpat kā nepazinu.

—    Uzrunā valdnieku Zevu, puika, — Poseidons man vēlēja. — Izstāsti viņam, kas tev stāstāms.

Tā nu es izstāstīju Zevam visu, kas bija noticis. Izvil­cis no somas metāla cilindru, kas sāka mest dzirksteles, samanījis tuvumā Debesu valdnieku, noguldīju to viņam pie kājām.

Krietni ilgi valdīja klusums — vienīgi uguns sprak­šķēja pavardā.

Zevs pastiepa roku. Zibens šautra ielaidās viņam saujā. Kolīdz viņš sakļāva pirkstus, metāla pīķos iegailējās elektrība, un pēc mirkļa izskatījās, ka Zevs tur rokā tādu kā veco labo zibensšautru, sešmetrīgu zigzagos šaudīgas, šņācošas enerģijas šķēpu, kas lika matiem uz galvas sacelties stāvus gaisā.

—   Jūtu, ka puika stāsta taisnību, — Zevs nomurmi­nāja. — Bet ka Arējs ko tādu sastrādājis… pēc viņa nepa­visam neizskatās.

—  Viņš ir lepns un nesavaldīgs, — bilda Poseidons.

—   Tas mums visiem iedzimts.

—  Valdniek? — es ierunājos.

—  Nu? — abi atsaucās vienā balsī.

—  Arējs nerīkojās viens. Plānu izperināja kāds cits… kaut kas cits.

Izstāstīju par saviem sapņiem un to sajūtu plud­malē — pārskrejošo ļaunuma dvašu, kas lika pasaulei apstāties un Arējam liedza mani nobendēt.

—   Sapņos, — es klāstīju, — balss man lika aizgādāt šautru uz Pazemi. Cik nopratu, sapņi rādījušies arī Arē­jam. Manuprāt, gan viņš, gan es tikām izmantoti, lai sa­kurinātu karu.

—   Tātad tu tomēr vaino Aīdu? — Zevs noprasīja.

—  Nē, — atteicu. — Redzi, valdniek Zev, ar Aīdu es sastapos vaigu vaigā. Pludmalē sajūta bija cita. Tā pati, kāda uzmācās, kad biju pie tās bedres. Un tur bija Tartara vārti, vai ne? Tur, lejā, kustējās kaut kas varens un ļauns… vēl senāks par dieviem.

Poseidons un Zevs saskatījās. Abi steigšus un sa­traukti pārmija dažus vārdus sengrieķu mēlē. Sapratu tikai vienu. Tēvs.

Poseidons kaut ko ierosināja, bet Zevs viņu apklusi­nāja. Poseidons lūkoja iebilst, bet Zevs dusmās pacirta gaisā roku. — Par to vairs ne vārda, — Zevs noskaldīja.

—   Man jādodas mazgāt zibensšautru Lemnas upes ūde­ņos, lai cilvēku aptraipītais metāls top šķīstīts.