Zibens zaglis

—    Mammu, vienkārši pasaki. Tas kroplis tevi sit. Gribi vai negribi, lai viņš pazūd?

Saminstinājusies viņa tikko jaušami pamāja. — Jā, Persij. Gribu. Un mēģinu sadūšoties, lai viņam to pa­teiktu. Bet tev tas nav jādara manā vietā. Tu nevari atri­sināt manas problēmas.

Paskatījos uz kasti.

Es varēju atrisināt viņas problēmu. Gribējās kasti uzšķērst, nokraut uz pokera galda un izraut laukā to, kas tur iekšā. Es varēju iekārtot pats savu skulptūru dārzu — tieši dzīvojamā istabā.

Tieši tā rīkotos kāds mītisks sengrieķu hērojs, es no­domāju. Tieši to Gabe būtu pelnījis.

Bet mītos hērojus mūžam piemeklējis traģisks gals. Poseidons man tā teica.

Atmiņā atausa Pazeme. Iedomājos Gabes garu mū­žīgi klimstam pa Asfodeļu pļavām vai ciešam kādas bai­sas mocības Soda laukos aiz dzeloņstiepļu žogiem — kā viņš spēlē nebeidzamu pokera maču vai, līdz viduklim iegremdēts verdošā eļļā, klausās opermūziku. Vai man bija tiesības kādu turp sūtīt? Pat ja tas būtu Gabe?

Vēl pirms mēneša es nebūtu ne mirkli vilcinājies. Tagad…

—   Es varu gan, — bildu mammai. — Kolīdz viņš ieskatīsies šajā kastē, tev būs miers uz visiem laikiem.

Viņa uzmeta aci kastei un, manuprāt, uzreiz visu sa­prata. — Nē, Persij, — viņa noteica un atkāpās. — Tā nevar.

—   Poseidons tevi nodēvēja par ķēniņieni, — es iz­metu. — Teica, ka otru tādu sievieti neesot sastapis ne tūkstoš gados.

Viņai vaigos iesitās sārtums. — Persij…

—  Tu esi pelnījusi ko labāku, mammu. Tev jāiet mā­cīties koledžā, jātiek pie grāda. Tu vari rakstīt romānu, varbūt iepazīties ar kādu krietnu puisi, dzīvot skaistā mājā. Tagad tev vairs nevajag turēties pie Gabes tikai tā­pēc, lai mani pasargātu. Tikai saki, un es tikšu no viņa vaļā.

Mamma notrausa asaru no vaiga. — Tu tik ļoti līdzinies savam tēvam, — viņa teica. — Vienreiz viņš piedāvājās man par prieku savaldīt paisumu. Citreiz — uzcelt man pili jūras dibenā. Viņš iedomājās, ka spēs ar vienu rokas vēzienu atrisināt visas manas problēmas.

—  Un kas par to?

Viņas daudzkrāsainās acis meklējoši urbās manējās. — Manuprāt, tu pats zini, Persij. Man likās, ka tu pietie­kami līdzinies man, lai to saprastu. Lai manai dzīvei būtu kāda jēga, tā jādzīvo man pašai. Es nevaru pieļaut, lai par mani… vai manu dēlu… gādā kāds dievs. Man… man pašai sevī jāatrod spēks. Tas ceļš, ko tu nomēroji, man par to lieku reizi atgādināja.

Ieklausījāmies pokera čipsu graboņā un lamās, tele­vizorā bija ieslēgts trokšņainais sporta kanāls.

—    Es atstāšu to kasti te, — sacīju. — ja viņš sāk draudēt…

Lai gan bāla no vaiga, mamma tomēr pamāja. — Kurp tu dosies, Persij?

—   Uz Pusdievu kalnu.

—   Uz vasaru… vai pavisam?

—  Laikam — atkarībā no apstākļiem.

Saskatījāmies, un es jutu, ka esam vienojušies. Tad

jau redzēs, kas un kā būs vasaras beigās.

Viņa noskūpstīja mani uz pieres. — Tu būsi hērojs, Persij. Tu būsi visu laiku dižākais hērojs.

Pēdējo reizi noskatīju savu istabu. Man bija sajūta, ka to es vairs neredzēšu. Tad mēs abi ar mammu gājām uz durvīm.

—    Ko tad kverplis tik drīz jau projām? — Gabe nokliedzās pakaļ. — Laime gan, ka tiekam vaļā!

Man pakrūtē iegrauzās šaubas. Kā es varēju palaist garām tik lielisku iespēju viņam atriebties?! Nupat gāju projām, māti tā ari nepaglābis.

—   Eu, Sallij! — Gabe ieaurojās. — Kas ir ar to vil­toto zaķi, ko?

Mammas acis iedzalkstījās tēraudsalts niknums, un es nospriedu, ka varbūt tomēr viņu atstāju labās rokās. Viņas pašas.

—   Zaķis tūlīt būs, mīļais, — viņa atsaucās. — Ar pārsteigumu.

Saskatījāmies, un viņa piemiedza aci.

Pēdējais, ko redzēju, pirms aizcirtās durvis, bija mamma, kas vērtējoši lūkojās uz Gabi, it kā viņa vietā jau redzētu dārza skulptūru.

DIVDESMIT DIVI PAREĢOJUMS PIEPLDĀS

Pirms mums Pusdievu kalnā dzīvs bija atgriezies vienīgi Lūka, tāpēc skaidrs, ka visi ar mums apgājās tā, it kā mēs būtu uzvarējuši kādā TV realitātes šovā. Sekojot nometnes tradīcijām, mēs ar lauru vainagiem galvā pie­dalījāmies krāšņā, mums par godu sarīkotā mielastā, tad gājiena priekšgalā soļojām uz ugunskura vietu, kur sa­dedzinājām līķautus, ko mūsu namiņi bija mums sadarinājuši, kamēr bijām projām.

Anabetas līķauts bija tik skaists — no pelēka, pūcēm izšūta zīda: izteicu nožēlu, ka tas paliks nelietots. Viņa mani iedunkāja un lika aizvērties.

Man kā Poseidona dēlam neviena namiņa biedra nebija, tāpēc pagatavot līķautu man bija pieteikušies Arēja bērni. Tas bija vecs palags, gar malām apkrāsots ar smaidošām sejiņām ar krustiņiem acu vietā un lieliem burtiem uzķēpātu vārdu "Mirla".

Tādu sadedzināt bija tīrais prieks.

Kamēr apollonieši uzņēma dziesmas un dalīja pasti­las, mani apstāja vecie Hermeja namiņa draugi, Anabe­tas atēnieši un Grovera čomi satīri, kas lielīja gluži jauno meklētāja licenci, ko Grovers bija dabūjis no Šķeltnadžu padomes vecajiem. Padome Grovera sniegumu mūsu pasākumā bija klasificējusi kā "grūti sagremojamu drosmi, par ragu un bārdas tiesu pārāku par visu, kas jebkad redzēts".