Zibens zaglis

Troņa zāle norībēja tā, ka droši vien augšā salīgojās visa Losandželosa. No alas griestiem novēlās klinšu atlū­zas. Visas sāndurvis atsprāga vaļā, un zālē iemaršēja iz­dēdējušie karavīri — simtiem vien, no visiem Rietumu civilizācijas vēstures laikposmiem un zemēm. Izkārtoju­šies pa zāles perimetru, tie aizšķērsoja izejas.

Aīds ieaurojās: — Tu domā, ka es gribu karot?

Man gandrīz jau paspruka: nu, šie puiši pēc pacifis­tiem vis neizskatās. Bet apķēros, ka tāda atbilde būtu bīs­tama.

—    Tu esi Nāves kungs, — es piesardzīgi bildu.

—   Karš tavu valstību paplašinātu, vai ne tā?

—   Tu spried tieši tāpat kā mani brāļi! Domā, man vajag vēl vairāk pavalstnieku? Vai tad neredzēji, kas da­rās Asfodeļu pļavās?

—  Jā…

—  Vai tev ir kaut mazākā sajēga par to, kā mana val­stība piebrieduši nieka pēdējos simt gados vien? Cik apakšnodaļu man vajadzējis ieviest?

Pavēru muti, lai atbildētu, bet Aīds nupat bija iekai­sis pa īstam.

—    Vajag nez cik jaunu apsargu, — viņš gaudās.

—   Tie mūžīgie sastrēgumi pie nosūtījumu nojumes. Per­sonālam virsstundas. Savulaik es, Persij Džekson, biju bagāts dievs. Man pieder visi pazemes dārgmetāli. Bet tie tēriņi!

—   Hārons grib algas pielikumu, — es izspēru, tikai nupat par to atminējies. Kolīdz vārdi izspruka, biju ga­tavs sev aizšūt ciet muti.

—  Hāronu tu man labāk nepiemini! — Aīds nodārdināja. — Kopš viņš atklājis, ka pasaulē ir itāļu uzvalki, vispār vairs nav ciešams! Problēmas uz katra soļa, un man pašam jātiek ar visu galā. No pils līdz vārtiem vien ceļā jāpavada tik ilgs laiks, ka tur jau trakam jākļūst! Un tie miroņi tikai nāk un nāk klāt. Nē, padieviņ. Man ne­vajag neko, kas vairotu pavalstnieku skaitu! Ne jau es sa­domāju kurināt šo karu.

—   Bet tu taču savāci Zeva valdnieka šautru.

—   Meli! — Pils norībēja vēlreiz. Aīds piecēlās no troņa, izsliedamies pilnā augumā kā amerikāņu futbola vārti. — Tavs tēvs, puika, varbūt Zevu var apvest ap stūri, bet es neesmu tik dumjš. Es zinu, kas viņam padomā.

—   Padomā?

—    Tu biji tas zaglis ziemas saulgriežos, — viņš sauca. — Tēvs iedomājās, ka tu esi viņa mazais noslē­pums. Viņš tevi iesūtīja Olimpa troņa zālē. Tu pievāci valdnieka šautru un manu bruņucepuri. Nebūtu es iesū­tījis fūriju jensija internātskolā, Poseidonam varbūt būtu izdevies noslēpt šo plāniņu, kā izraisīt karu. Bet tagad tu esi atmaskots. Tu tiksi izsludināts kā Poseidona uzkūdīts zaglis, un es atgūšu savu bruņucepuri!

—   Bet… — ieteicās Anabeta. Bija skaidrs, ka domas viņai joņo ar ātrumu miljons kilometru stundā. — Vald­niek Aīd, vai tad arī tumsas bruņucepure ir pazudusi?

—   Netēlo te man nezinīti, meitiņ. Jūs abi ar satīru šim hērojam esat palīgos — viņš, bez šaubām, nācis man piedraudēt Poseidona vārdā un vēl ar ultimātu. Vai Po­seidons iedomājas, ka mani iespējams piedabūt šantāžas ceļā nostāties viņa pusē?

—    Nē! — es izsaucos. — Poseidons ne… es ne…

—  Par pazudušo bruņucepuri es nevienam neko ne­teicu, — Aīds noskaldīja, — jo man nebija ne mazāko ilūziju, ka Olimpā sagaidīšu kādu taisnību — kādu palī­dzību. Es nevaru atļauties runas, ka esmu palicis bez sava varenākā ieroča. Tāpēc meklēju tevi rokā pats, un, kad noskaidrojās, ka tu nāc šurp ar saviem draudiem, es pat nemēģināju tev likt ceļā kādus šķēršļus.

—  Nemēģināji likt šķēršļus? Bet…

—   Atdod manu bruņucepuri, vai arī nāve pagaisis no pasaules, — Aīds piedraudēja. — Tāds ir priekšli­kums no manas puses. Atvēršu Pazemi, lai miroņi pār­pludina pasauli. Jūsu zemes es pārvērtīšu ļaunā murgā. Un tu, Persij Džekson, — tavs ģindenis būs tas, kurš va­dīs Aīda karaspēku.

Skeleti karavīru tērpos visi kā viens paspēra soli uz priekšu, paslējuši ieročus kaujas gatavībā.

Tobrīd man laikam piedienēja pārbīties. Lai cik dīvaini, es sajutos aizskarts. Lai nu par ko, bet, ja tiku nepatiesi apvainots, es iesvēlos briesmīgās dusmās. Galu galā, tā notika neba pirmo reizi.

—   Tu ne ar ko neesi labāks par Zevu, — es sacīju. — Domā, ka esmu tev ko zadzis? Tāpēc tu man uzsūtīji fūrijas?

—   Bet protams, — Aīds atteica.

—   Un tos pārējos briesmoņus?

Aīds uzmeta lūpu. — Ar tiem man nav nekāda sa­kara. Kam man tas, ka mirsti nelaikā? Gribēju, lai manā priekšā tu stājies dzīvs, lai vari izbaudīt visas Soda lauku mokas. Kāpēc tad es, tavuprāt, tik viegli ielaidu savā val­stībā?

—   Viegli?

—  Atdod to, kas pieder man!

—    Bet man nav tavas bruņucepures. Es nācu pēc valdnieka šautras.

—   Kas jau ir pie tevis? — Aīds nodārdināja. — Tu ieradies te ar šautru, dumiķīt, lai varētu man piedrau­dēt!

—  Nē taču!

—  Tad atver savu somu.

Man prātā ieplaiksnījās stindzinoša doma. Tas sma­gums mugursomā — tā boulinga bumba. Un ja nu tā ir…

Nokabināju somu no pleca un atvilku rāvējslēdzēju. Somā bija centimetrus sešdesmit garš zumošs metāla cilindrs ar pīķiem abos galos.

—   Persij, — ierunājās Anabeta. — Kā…

—  Es… es nezinu. Nesaprotu.