Zibens zaglis

—  Mūžīgi, ja negadās tā, ka man atmaigst sirds.

—   Ak tā, — viņa novilka. — Tas nu ir… taisnīgi.

Hārons parāva uz augšu uzaci. — Kurš teicis, ka

nāve ir taisnīga, jaunkundzīt? Nogaidi vien pati savu kārtu. Tur, kurp gribat doties, gals jums pienāks visai drīz.

—   Mēs tiksim laukā dzīvi, — teicu.

—   Hā!

Piepeši man sareiba galva. Nupat jau braucām nevis uz leju, bet līmeniski. Gaiss metās valgs. Gari visapkārt sāka pārveidoties. Mūslaiku drēbes zibsnīdamas pārtapa pelēkās kapučmantijās. Lifta kabīnes grīda salīgojās.

Cieši aizmiedzu acis. Kad tās atkal pavēru, Hārona gaišais itāļu uzvalks bija pārvērties garā, melnā mantijā. Arī brilles bruņurupuča čaulas ietvaros bija pagaisušas. Acu vietā rēgojās tukši dobuļi — tādi paši kā Arējam, tikai piķa melni, pilni tumsas, nāves un izmisuma.

Notvēris manu skatienu, viņš ievaicājās: — Nu?

—  Nekas, — izmocīju.

Pirmajā mirklī nospriedu, ka viņš smaida, bet nē — miesa Hārona sejā vērtās caurspīdīga, un pēc brīža acu priekšā vīdēja vien pliki kauli.

Kabīnes grīda joprojām šūpojās.

Grovers iekunkstējās: — Man laikam nāk virsū jūrasslimība.

Kad nākamreiz pavēru plakstus, lifta kabīne vairs nebija nekāda lifta kabīne. Stāvējām lielā koka laivā. Hārons ar kārti stūmās pāri melnai, eļļaini spīdošai upei, kuras ūdeņos līgojās kauli, sprāgušas zivis un vēl jo dīvainākas lietas — plastmasas lelles, salauzītas neļķes, izmirkuši zeltīti diplomi.

—   Stiksa, — Anabeta nomurmināja. — Tik ļoti…

—   Piesārņota, — Hārons piepalīdzēja. — Jau tūk­stošiem gadu jūs, cilvēki, te pāri braukdami, sviežat ūdenī visu, kas bijis: nepiepildītās cerības, sapņus un al­kas. Manuprāt, gaužām bezatbildīgas atkritumu apsaim­niekošanas paraugs.

Virs piedraņķētā ūdens pašķīrās miglas vāli. Augstu virs galvas, pagaisdami krēslā, slējās stalaktītiem rotāti griesti. Tālu priekšā šķebīgi zaļgans vizēja krasts.

Man rīkli aizžņaudza neprātīgas bailes. Ko es te meklēju? Visi te apkārt bija… miruši.

Anabeta pieķērās man pie rokas. Citkārt es tāpēc sa­justos neomulīgi, bet tagad zināju, kā viņai ir, — gribējās just, ka blakus ir vēl kāds, kas dzīvs.

Attapos, ka pie sevis skaitu lūgšanu, lai gan grūti teikt — kam. Te, lejā, bija tikai viens dievs, un tieši viņam man pienācās stāties pretim.

Pazemes krasts slīdēja tuvāk. Aiz metrus simt platas, klintsbluķu un melnas vulkāniskas smilts klātas plud­males augšup slējās augsts akmens mūris, kas stiepās tik garš, ciktāl vien sniedzās skats. Kaut kur netālu zaļga­najā krēslā iegaudojās kāds milzu zvērs, balsij pret ak­mens mūriem sašķīstot atbalsīs.

—    Vecais Trejgalvis izbadējies, — sacīja Hārons. Zaļganajā gaismā ģindeņa sejā vīdēja smaids. — Jums, padieviņi, tas nesola neko labu.

Laivas dibens atdūrās pret smilšaino krastu. Miroņi kāpa laukā. Kāda sieviete ar mazu meitenīti pie rokas. Sirms kungs un kundze, kas steberēja, cieši sadevušies rokās. Puika apmēram manā vecumā, kas mēmi vilka kājas, pīdamies pelēkajā mantijā.

Hārons teica: — Es tev, draugs, labprāt novēlētu labu veiksmi, bet te uz tādu nav ko cerēt. Tikai neaizmirsti pieminēt to manu algas pielikumu.

Pārskaitījis mūsu zelta naudiņas savā makā, viņš ņēma rokā kārti. Stumdams tukšo laivu atpakaļ uz upes viņu krastu, pārcēlājs pie sevis trallināja kaut ko Berija Manilova garā.

Mēs pa labi iemīto taku devāmies nopakaļ gariem.

Nezinu, ko tādu cerēju ieraudzīt — pērļotus vārtus, lielu melnu nolaižamo vārtu režģi vai tamlīdzīgi. Bet ieeja Pazemē izskatījās pēc lidostas drošības kontroles posteņa un Džersijas maksas ātrgaitas maģistrāles krus­tojuma.

Zem milzu arkas, ko rotāja uzraksts: "Tu ienāc Ereba valstībā", bija iekārtotas trīs ieejas, katra ar metāldetektora vārtiem, aprīkotiem ar novērošanas kamerām. Aiz tiem — kabīnes, kurās sēdēja pa Hāronam līdzīgam, melnā mantijā tērptam nešķīstenim.

Izbadušā zvēra kaukoņa te skanēja jau apdullinoši skaļa, tomēr man nekādi neizdevās saskatīt, no kurienes tā nāk. Trīsgalvainais suns Cerbers, Aīda valstības vārtu sargs, nekur nebija manāms.

Miroņi izkārtojās trijās rindās — pie diviem vārtiem bija rakstīts: "Dežūrpostenis", pie trešajiem: "Caurlaide". "Caurlaides" rinda kustējās raiti. Abas pārējās uz priekšu vilkās gliemeža ātrumā.

— Ko teiksi? — apvaicājos Anabetai.

—  Ātrā laikam iet taisnā ceļā uz Asfodeļu pļavām, — viņa atteica. — Nekādas stīvēšanās. Kurš gan no laba prāta ies uz tiesu — spriedums piepeši var izrādīties ne­labvēlīgs.

—  Miroņus vēl arī tiesā?

—     Nūja. Trīs tiesneši. Tiesā pa kārtai. Ķēniņš Mīnojs, Tomass Džefersons un Šekspīrs — tādi ļaudis. Dažkārt paskatās, kāds tas mūžs, un nospriež, ka cilvēks ir pelnīti atalgojams, — lai mīt Elisija laukos. Dažkārt piespriež sodu. Bet lielākā daļa jau ir tādu, kas, nu, vien­kārši dzīvojuši. Nav pastrādājuši neko ne īpaši labu, ne ļaunu. Tie tad arī dodas uz Asfodeļu pļavām.

—  Un ko tur?

Ierunājās Grovers: — Iedomājies, ka stāvi Kanzasas kviešu lauka vidū. Mūžīgi mūžos.

—  Skarbi, — noteicu.

—  Ne jau tik skarbi kā te, — Grovers nomurmināja. — Re!