Zibens zaglis

—    Vai, gadās vienā laidā. Tas labojams pavisam vienkārši.

Sprandu viņš man beidzot palaida vaļā, bet, pirms paspēju noreaģēt, pasniedzās aiz tuvīnās letes un izrāva milzīgu, abpusgriezīgu misiņa āvu. Tad teica: — Klientu kārtīgi iecentrēju un apcērtu to, kas karas pāri malām.

—  Ā, — es noristljos. — Prāta darbs.

—   Man tāds prieks iepazīties ar inteliģentu klientu!

Virves nupat jau stiepās džinkstēdamas. Anabeta

metās bāla. Grovers gārdza gurguļodams kā pusžņaugts zostēviņš.

—    Tātad, Krustiņ… — centos pļāpāt bezrūpīgi. Pašķielēju uz reklāmu, kas rotāja sirds formā veidotu, īpaši medusmēnesim darinātu modeli. — Vai šai te tie­šām ir dinamiski stabilizatori, kas absorbē viļņošanos?

—   Bet protams! Pamēģini!

—   Jā, varbūt tiešām. Bet, ja gulētājs ir tik prāvs kā tu? Nekas neviļņojas?

—  Garantēju.

—  Nevar būt.

—  Var gan.

—   Parādi.

Ar joni nosēdies uz gultas, viņš paplikšķināja pa matraci. — Neviļņojas. Redzi?

Uzsitu knipi. — Ergol

Apsviedušās Krustiņam apkārt, virves piežņaudza viņu pie gultas.

—  Ei! — milzis ieaurojās.

—  Kārtīgi iecentrējiet, — es pavēlēju.

Virves darīja, kā likts. Pāri galvgalim kārās Krustiņa galva, pāri kājgalim — kājas.

—  Nē! — viņš izsaucās. — Pagaidi! Tā jau tikai de­monstrācija.

Norāvu Pretstraumem uzgali. — Tikai drusku pielā­gosim…

Nevilcinājos ne mirkli. Ja Krustiņš bija cilvēks, es viņam tik un tā nespētu nodarīt pāri. Ja bija no briesmo­ņiem — pelnīja kādu brīdi pavadīt, sašķīdis pīšļos.

—  Tu nosit cenu, — viņš norādīja. — Došu tev trīs­desmit procentu atlaidi izmeklētiem paraugiem!

—  Laikam sākšu no augšas. — Pacēlu zobenu viņam virs galvas.

—   Nekādas pirmās iemaksas! Pirmie seši mēneši bez procentmaksājumiem!

Novēcināju zobenu. Krustiņš rimās nākt klajā ar piedāvājumiem.

Pārcirtu virves abās pārējās gultās. Anabeta un Gro­vers pietrausās kājās vaidēdami, sāpēs viebdamies un lamādami mani laukā no panckām.

—   Izskatāties paaugušies, — teicu.

—  Ai, cik smieklīgi! — Anabeta atcirta. — Nākam­reiz nestiep gumiju.

Aplūkoju ziņojumu dēli aiz Krustiņa veikala letes. Hermeja kravas piegādes dienesta reklāma, vēl viena — jaunākais Losandželosas apgabala briesmoņu katalogs: "Pats noderīgākais un monstrozākais uzziņu krājums!" Un lejāk — koši oranža PM ierakstu studijas reklāmas lapiņa, kur piedāvāta atlīdzība par hēroju dvēselēm. "Nerimtīgi meklējam jaunus talantus!" Turpat apakšā — PM adrese un atrašanās vieta pilsētas kartē.

—   Aiziet! — uzsaucu draugiem.

—  Vienu mirklīti, — Grovers gaudās. — Esam taču izstaipīti gandrīz līdz nāvei!

—  Tad jau būsit nobrieduši ceļam uz Pazemi, — es atteicu. — Nav tālu — kaimiņu kvartālā.

ASTOŅPADSMIT ANABETA SKOLO SUNI

Stāvējām Valnesijas bulvāra tumsā, vērdamies augšup uz melnā marmora plāksnē iegravētiem zelta burtiem: "PM ierakstu studija".

Zemāk uz durvju stikla vīdēja uzraksts: "Aģentiem, dīkdieņiem un dzīvajiem ieeja aizliegta".

Pulkstenis jau rādīja gandrīz pusnakti, taču vestibils bija spožas gaismas un ļaužu pilns. Aiz apsarga galda sē­dēja bargs vīrs saulesbrillēs un ar sakaru austiņu.

Pagriezos pret draugiem. — Labi. Plāns jums ir skaidrs.

—   Plāns, — Grovers norīstījās. — Jā. Plāns ir no la­bajiem.

Anabeta piebilda: — Un kas būs, ja plāns nenostrā­dās?

—   Domā uz labu!

—   Kā tad, — viņa noteica. — Ejam iekšā Miroņu valstībā, un man jādomā uz visu labu.

Izvilku no kabatas pērles — trīs pienbaltās lodītes, ko nereīda man iedeva Santamonikā. Ja kaut kas noiet greizi, uz tādām diez vai varēja paļauties.

Anabeta uzlika man roku uz pleca. — Piedod, Per­sij. Tev taisnība — gan izdosies. Būs labi.

Viņa iegrūda Groveram dunku sānos.

— Ā, nūjā! — viņš piebalsoja. — Tiktāl taču esam tikuši. Sameklēsim to valdnieka šautru un izpestīsim tavu mammu. Vienā mierā.

Noskatīju tos abus, un tiešām sajutos pateicīgs. Vēl pirms dažām minūtēm gandrīz pieļāvu, lai Prokrusts smalkās gultās viņus vai pārrauj uz pusēm, un nu abi manis dēļ centās sakopot dūšu, lai man mierīgāks prāts.

Ieslidināju pērles atpakaļ kabatā. — Nu, tad lai­žam — parādīsim vienam otram tai Pazemē, kur vēži ziemo!

Iegājām PM vestibilā.

No sienās ieslēptiem skaļruņiem plūda vienmuļa fona mūzika. Gan paklājs, gan sienas bija tēraudpelēkas. Kaktos kā ģindeņa pirksti auga Tirukalli eiforbijas. Mē­beles bija apvilktas ar melnu ādu, un brīvu sēdvietu ne­bija. Cilvēki sēdēja dīvānos, stāvēja kājās, vērās laukā pa logu vai gaidīja liftu. Neviens nekustējās, nesarunājās, vispār — nedarīja neko. Tā, pa acu galam, šķita cilvēki kā jau cilvēki, bet, kad vienam paskatījos tieši virsū, stāvs vērtās tāds kā… caurspīdīgs. Visiem varēja redzēt cauri.

Apsarga galds bija novietots uz paaugstinājuma, tā­pēc, viņu uzrunājot, vajadzēja atgāzt galvu.

Viņš bija gara auguma elegants puisis ar šokolādes brūnu ādu un militārā stilā īsi apcirptu, izbalinātu ezīti. Brillēm — bruņurupuča čaulas rāmji, mugurā — itāļu zīda uzvalks frizūrai pieskaņotā tonī. Pie atloka virs sudraba birkas ar iegravētu vārdu piesprausta melna roze.

Izlasījis, kas rakstīts uz birkas, apjucis pavēros augšup. — Tu būtu Hīrons?