Zibens zaglis

Kolīdz izkāpu no ūdens, drēbes man acumirklī izrā­dījās sausas. Izstāstījis Groveram un Anabetai, ko piere­dzēju, parādīju abiem pērles.

Anabeta saviebās. — Katrai veltei sava cena.

—  Šīs nāk par brīvu.

—   Nu nē. — Viņa pakratīja galvu. — "Par brīvu ne­viens tevi barot neies." Tas ir sens grieķu sakāmvārds, kas arī šodien skan tikpat labi. Maksāt vajadzēs. Gan re­dzēsi.

Ar tik līksmām domām prātā jūrai griezām mu­guru.

Arēja mugursomā sačamdījuši cik necik naudas, iekāpām autobusā, kas brauca uz Holivudas rietumgalu. Parādīju šoferim pavadzīmi ar adresi, ko atradu tantes Emmas dārza rūķu tirgotavā, bet viņš par tādu PM ierakstu studiju dzirdēja pirmoreiz mūžā.

—   Tu izskaties redzēts televīzijā, — viņš piebilda. — Būsi no mazgadīgajiem kinoaktieriem, vai?

—  Ēē… kaskadieris… esmu izlīdzējis daudziem maz­gadīgiem aktieriem.

—  Ā, tad skaidrs.

Patencinājuši steigšus izkāpām nākamajā pieturā.

Noklīdām sazin cik kilometru, meklēdami to PM. Neviens nezināja, kur tāda atrodas. Ari telefonu grāmatā tādas nebija.

Divreiz sprukām sānieliņās, lai izvairītos no polici­jas mašīnām.

Pie kāda sadzīves tehnikas veikala skatloga apstājos kā iemiets, jo televīzijā rādīja interviju ar kādu, kas iz­skatījās ļoti pazīstams, — ar manu patēvu, smerdeli Gabi. Viņš runājās ar Barbaru Voltersu — vārdu sakot, it kā būtu nez kāda slavenība. Voltersa viņu intervēja mūsu dzīvoklī, kur gāja vaļā pokera mačs, un Gabem blakus, glaudīdama viņa roku, sēdēja gados jauna gaišmataina dāmiņa.

Gabem uz vaiga vizēja ar pūlēm izspiesta asara. Viņš klāstīja: — Goda vārds, mis Voltersa, nebūtu līdzās Saldumiņa, manas psiholoģes, es būtu pagalam. Padēls lau­pījis visu, kas man dārgs. Sievu… Camaro… Es… es atvai­nojos. Man grūti par to runāt.

—   Lūk, Amerika! — Barbara Voltersa pievērsās ka­merai. — Cilvēks, kas pārvērsts par pilnīgu vraku. Pus­audzis ar nopietnām psihiskām problēmām. Ar jūsu at­ļauju vēlreiz jums parādīsim pēdējo mums zināmo fotouzņēmumu, kurā bēguļojošais, traumētais pusaudzis pirms nedēļas iemūžināts Denverā.

Ekrānā parādījās graudaina bilde — mēs ar Anabetu un Groveru stāvējām pie Kolorādo ēstuves, runādamies ar Arēju.

—   Kas ir abi pārējie fotogrāfijā redzamie bērni? — Barbara Voltersa teatrāli vaicāja. — Kas tas par vīrieti, ar ko viņi runā? Kas ir Persijs Džeksons — noziedznieks, terorists vai varbūt nepilngadīgais, kurš kritis par upuri kādam jaunam, baismīgam kultam? Pēc brīža patērzē­sim ar plaši pazīstamu bērnu psihologu. Turpini skatī­ties mūsu kanālu, Amerika!

— Beidz, — Grovers noteica un aizrāva mani pro­jām, iekams paguvu izsist caurumu veikala skatloga stiklā.

Jau metās tumšs, un, meklēdami kādu izklaidi, ielās parādījās visādi dūres varoņi. Tikai nepārprotiet. Es esmu ņujorkietis. Mani tik viegli vis neiebiedēsi. Bet Losandželosā sajūta bija pavisam citāda nekā Ņujorkā. Tur, mājās, viss likās vai ar roku sasniedzams. Lai cik pilsēta liela, tur varēja nokļūt visur, kur vajag, un neapmaldīties. Ielas un metro ceļi — plānojums skaidrs un sapro­tams. Tur viss darbojās pēc sistēmas. Bērns, kam galva kaut cik strādā, tur varēja justies drošībā.

Losandželosā — cita lieta. Tā pletās juceklīga, tā ka bija grūti pārvietoties. Prātā uzreiz nāca Arējs. Nepietika ar to, ka Losandželosa bija liela, pilsētai vēl katrā ziņā vajadzēja pierādīt savu dižumu caur to, ka tā bija trokš­ņaina, svešāda un tāda, kurā grūti orientēties. Nudien nesapratu, kā lai atrod ieeju Pazemē līdz rītam, līdz va­saras saulgriežiem.

Klimtām garām huligānu bariņiem, dīkdieņiem un apkārtklīstošiem tirgoņiem, kas uz mums skatījās tā, it kā prātā pārliktu, vai būtu vērts mums ko atņemt.

Vienubrīd, kad steidzāmies garām kādai sānielai, no tumsas atskanēja sauciens: — Ei, jūs tur!

Es kā muļķis apstājos.

Acumirkli attapāmies ielenkumā. Pusaudžu banda. Pavisam seši — visi kā viens no baltajiem dārgās drēbēs un cietsirdīgi savilktiem ģīmjiem. Tādi paši kā Jensija skolā — bagāti knēveļi, kas tēlo skarbos čaļus.

Instinktīvi norāvu Pretstraumem uzgali.

Kolīdz no zila gaisa uzradās zobens, puišeļi atsprāga atpakaļ, bet barvedis izrādījās vai nu galīgi stulbs, vai neparasti drosmīgs, jo turpināja man nākt virsū ar atspernazi rokā.

Kļūdas pēc šķēlu ar zobenu.

Puišelis ieķilkstējās. Bet laikam jau bija simtprocen­tīgs mirstīgais, jo asmens izgāja viņam cauri krūtīm, ne­atstājis ne pēdu. Barvedis pablenza lejup. — Kas te…

Lēsu, ka pēc sekundēm trim apjukums pāraugs dus­mās. — Skrienam! — pakliedzu Anabetai un Groveram.

Divus knauķus pagrūduši nost no ceļa, sprukām projām pa ielu, paši nezinādami — kurp. Apsviedāmies ap stūri.

—  Re, turp! — Anabeta nosaucās.

Izskatījās, ka visā kvartālā vaļā bija tikai viens vei­kals, kam logi bija izgaismoti ar neona lampām. Uzraksts virs durvīm vēstīja kaut ko tādu: ruksņita lugūtensdu nolass.

—  "Krustiņa ūdensgultu salons", — Grovers pārtul­koja.

Neizklausījās pēc vietas, kur es labprāt ielūkotos no brīva prāta, bet šādā reizē tai noteikti nebija ne vainas.