Zudusi pasaule

Tāpēc jāpieļauj doma, ka dzīvība uz zemes radusies vēlāk. Vai tā izveidojusies no gāzu masas atdziestošajiem neor­ganiskajiem elementiem? Ļoti iespējams. Varbūt dzīvības dīgļus atnesis kāds meteors kaut kur no ārpasaules? Diez vai tas būtu domājams. Galu galā var teikt, ka paši gudrākie prāti šai jautājumā kategoriskus spriedumus neizsaka. Vēl līdz šim nav iespējams vai vismaz laborato­rijas apstākļos nav izdevies no neorganiskām vielām izveidot organiskās. Mūsdienu ķīmija pagaidām vēl nespēj pārmest tiltu pār bezdibeni starp dzīvo un nedzīvo. Taču iespējams, ka pati daba — šis lielākais un veiksmī­gākais no visiem ķīmiķiem —, daudzu gadsimtu gaitā darbodamās ar milzīgiem spēkiem, paveiks to, ko nespē­jam izdarīt mēs. Un te nu mums arī būtu jāapstājas.

Pēc tam lektors pievērsās dzīvnieku pasaules attīstības kāpnēm, sākdams no pašas apakšas — no moluskiem un dažādiem sīkiem jūras iemītniekiem, tad kāpienu pēc kāpiena izsekodams rāpuļiem un zivīm, līdz beidzot nonāca pie somainās žurkas, kas mazuļus dzemdē dzī­vus,— tā esot visu zīdītāju un tādējādi, domājams, arī visu klātesošo tiešā priekštece. («Nu, nu,» no zāles pēdējām rindām atskanēja kāda skeptiski noskaņota studenta balss.)

— Ja jaunais džentlmenis ar sarkano kaklasaiti, kurš sauca: «Nu, nu!»—un kurš acīmredzot iedomājas ticis izperēts no olas, pagaidītu lektoru pēc sanāksmes, mis­ters Voldrons justos gaužām iepriecināts, iepazīdamies ar šādu dabas retumu. (Smiekli zālē.) Grūti iedomāties, ka gadu simteņiem ilgušā dabas veidošanās procesa kulminā­cijas punkts būtu šis džentlmenis ar sarkano kaklasaiti. Taču vai šis process jau ir apstājies? Vai džentlmenis ar sarkano kaklasaiti būtu uzskatāms par pašu augstāko tipu — par visas attīstības alfu un omegu? Lektors nekādā ziņā negribētu aizskart jaunā džentlmeņa labā­kās jūtas, taču viņam jāteic — lai kādi cildeni tikumi piemistu džentlmenim ar sarkano kaklasaiti, tomēr Vi- suftia attīstības neatvairāmie procesi nebūtu visā pilnībā attaisnojušies, jo to galamērķis paliktu šāda tipa radī­šana. Evolūciju virzošie spēki nav izsīkuši, tie darbojas arī šobrīd un nākotnē atnesīs vēl dižākus sasniegumus.

Tādējādi vispārējā smieklu šalkoņā ticis galā ar neveik­smīgo traucētāju, lektors atgriezās pie pagātnes ainas un attēloja, kā izžuvušas jūras, kā radušies smilšu sēkļi un uz tiem parādījušās pirmās gausās, valkanās dzīvības, kā izveidojušās lagūnas, kur čumējuši un mudžējuši visvi­sādi ūdens dzīvnieki, pastāstīja par jūras iemītniekiem, kas dūņās raduši patvērumu un neizsmeļamus barības krājumus, un par to turpmāko straujo vairošanos.

—   Seit arī, lēdijas un džentlmeņi,— viņš piebilda,— ra­dās tās drausmīgās milzu ķirzakas, kas vēl joprojām iedveš mums šausmas, kad to paliekas tiek atrastas Dienvidanglijas un Zolenhofas slāneklī, taču tās laimīgā kārtā izmirušas sen jau pirms tiem laikiem, kad uz šīs planētas parādījās pirmais cilvēks.

—  Tas vēl ir jautājums!— no paaugstinājuma atska­nēja dobja balss.

Misters Voldrons bija savaldīgs cilvēks, apveltīts ar dzēlīgu humoru, par ko liecināja viņa atbildes džentlme­nim ar sarkano kaklasaiti, tā ka traucēt viņa priekšlasī­jumu bija visai bīstami. Taču šis starpsauciens lektoram šķita tik bezjēdzīgs, ka viņš īsu mirkli pat neapjauta, kā uz to reaģēt. Tā laikam vajadzētu izskatīties Šekspīra literārā mantojuma pētniekam, kad tas aci pret aci sastopas ar iesīkstējušu Beikona piekritēju, vai arī astro­nomam, kam uzbrūk fanātiķis, kura uztverē Zeme ir plakana. Misters Voldrons brīdi klusēja, tad, balsi pacel­dams, lēni atkārtoja:

—  Tās izmirušas, iekams uz šīs planētas parādījās pirmais cilvēks.

—  Tas vēl ir jautājums!— atkal noskanēja dobjā balss.

Voldrons pārsteigts palūkojās profesoros, kas sēdēja uz

paaugstinājuma, un viņa skatiens apstājās pie Celindžera, kurš bija atspiedis muguru pret krēsla atzveltni un aizvēris acis ar tādu izteiksmi sejā, it kā miegā par kaut ko smaidītu.

—  Skaidrs,— plecus paraustīdams, noteica Voldrons. — Mans draugs profesors Celindžers.— Un, zālei smejo­ties, viņš atsāka lekciju, it kā ar to viss būtu pateikts un turpmāki paskaidrojumi vairs nebūtu vajadzīgi.

Taču starpgadījums vēl nebija izsmelts. Lai kādu ceļu lektors izvēlētos, brizdams cauri pagātnes džungļiem, arvien tas viņu noveda līdz apgalvojumam, ka aizvēstu­riskie dzīvnieki ir izmiruši, un ikreiz šim apgalvojumam sekoja profesora niknais rēciens. Auditorija jau iepriekš nojauta, kurā mirklī atskanēs starpsauciens, un uzņēma to ar gavilēm. Pēdējos solos sablīvējušies studenti jo skaļi tām pievienojās, un, tiklīdz Celindžera bārda pašķīrās, simtiem balsu izkliegts, atskanēja sauciens: «Tas vēl ir jautājums!»— un tam atbildēja ne mazāk skanīgs: «Klu­sumu!»— «Kā nav kauna!» Voldrons, šis pieredzējušais lektors un bargais cilvēks, pagalam apjuka. Viņš stomī­jās un stostījās, atkārtoja vienu un to pašu vairākas reizes, sapinās kādā garākā teikumā un galu galā metās virsū savu neveiksmju vaininiekam.