Zudusi pasaule

—  Tas vairs nav ciešams!— viņš kliedza, nikni raudzī­damies uz paaugstinājumu.— Esmu spiests lūgt jūs, pro­fesor Celindžer, izbeigt šos nekompetentos un nepiedienī­gos starpsaucienus!

Zāle apklusa, studenti sastinga sajūsmā, redzēdami, kā dižie Olimpa dievi plūcas savā starpā. Celindžers piecēlās, lēnām iztaisnodams masīvo stāvu.

—  Man savukārt būtu lūgums jums, mister Voldron,— viņš sacīja,— neapgalvot to, kas nekādi nesaskan ar zinātnes atziņām.

Profesora vārdi izraisīja zālē vētru. «Kaunieties! Kau- nieties!» — «Ļaujiet viņam runāt!» — «Dzeniet viņu ārā!» — «Lai vācas nost no skatuves!» — «Rīkojieties go­dīgi!»— skanēja vispārējās jautrības un sašutuma radī­tajā troksnī. Sapulces vadītājs jau bija pielēcis kājās un, rokas vēcinādams, kaut ko izmisīgi murmināja. «Profe­sor Celindžer … es jūs lūdzu … savus uzskatus … vē­lāk .. .»— tie bija vienīgie vārdi, ko cik necik varēja saprast šai nesakarīgajā murdoņā. Sajukuma izraisītājs paklanījās, pasmaidīja, noglauda bārdu un atkal apsēdās krēslā. Starpgadījuma satraukts, Voldrons ieņēma karei­vīgu nostāju un turpināja savu uzskatu izklāstu. Izteik­dams kādu apgalvojumu, viņš brīdi pa brīdim uzmeta indīgu skatienu pretiniekam, kurš likās ieslīdzis dziļā snaudā ar to pašu plato, laimīgo smaidu sejā.

Beidzot lekcija bija galā. Manuprāt, šis gals pienāca pārlieku ātri, jo runas nobeigums šķita tāds kā sasteigts, kā nesakarīgs. Lektora domu gaita tika brutāli pār­traukta, un auditorija palika neapmierināta, gaidīdama turpinājumu. Voldrons apsēdās, sapulces vadītājs kaut ko liočivināja, un profesors Celindžers piecēlās un devās uz paaugstinājuma malu. Savas avīzes interesēs es viņa runu pierakstīju vārdu pa vārdam.

—  Lēdijas un džentlmeņi,— profesors iesāka, un no zāles viņa gala atskanēja uzmundrinoši saucieni.— Es lūdzu mani atvainot, lēdijas, džentlmeņi un bēr­ni,— piedodiet, ka gluži negribot biju palaidis garām nepamanītu krietnu šīs auditorijas daļu (kņada zālē;