Zudusi pasaule

Un tā ar skaļu troksni un piekrišanas saucieniem mūsu liktenis bija izlemts, un es, gluži apdullis no plašajām perspektīvām, kas man tik pēkšņi pavērās, iejuku uz durvju pusi plūstošajā cilvēku straumē. Iziedams no institūta ēkas, īsu brīdi pamanīju studentu pulciņu, kas, skaļi smiedamies, grūstījās uz ietves, un to vidū kādu roku ar smagu lietussargu, kurš pacēlās un nolaidās pār pūli. Tad, nopūtu un gaviļu saucienu pavadīts, pa ielu aiztraucās profesora Celindžera elektroautomobilis, un es devos projām pa sudrabainas gaismas pielieto Rīdžen- strītu, domās kavēdamies pie Gledisas un apcerēdams savu pagaidām vēl neskaidro nākotni.

Pēkšņi kāds pieskārās manam elkonim. Atskatījies ieraudzīju, ka smējīgām, valdonīgām acīm manī nolūko­jas tas pats garais, lielais cilvēks, kurš kopā ar mani bija pieteicies šai neparastajā ceļojumā.

—   Misters Melouns, ja nemaldos,— viņš sacīja.— Tā­tad mēs būsim ceļabiedri, vai ne? Es dzīvoju tepat netālu, Olbenijā. Varbūt jūs laipni ziedosiet man kādu pusstundu laika, jo es ļoti labprāt aprunātos ar jums par vienu otru jautājumu.

VI nodaļa ES BIJU RĪKSTE TĀ KUNGA ROKĀS!

Tā mēs abi ar Džonu Rokstonu iegriezāmies Vigostrītā un soļojām pa šo slaveno aristokrātu midzeni garām apkvēpušiem ēku portāliem. Garas, noplukušas ejas galā mans jaunais paziņa atgrūda kādas durvis un pagrieza elektrības slēdzi. Vairākas krāsainiem abažūriem pieseg­tas lampas pieplūdināja plašo telpu ar sārtenu gaismu.

Palūkojies apkārt, jau uz sliekšņa izjutu neparastu kom­forta un elegances atmosfēru, kurā netrūka skarbas vīrišķības. Te bija gan bagāta cilvēka greznība un izsmalcinātā gaume, gan vecpuiša bezrūpīgā nekārtība. Grīdu klāja nevērīgi nomestas krāšņas ādas un neredzēti, visās varavīksnes krāsās zaigojoši paklāji, kas acīm­redzot bija pirkti kādā austrumzemju tirdziņā. Sienas no vienas vietas bija nokārtas ar gleznām un gravīrām, kurās pat mana nezinātāja acs tūdaļ saskatīja vērtīgus un retus mākslas priekšmetus. Bokseru un balerīnu port­reti, kā arī sacīkšu zirgu attēli mijās ar emocionālajām Fragonāra gleznām, Ziradē kara skatiem un Tērnera sapņainajām dabas ainavām. Taču starp šiem dažnedažā­dajiem greznuma priekšmetiem bija izvietotas arī trofe­jas, kas atsauca atmiņā to, ko biju dzirdējis par Džonu Rokstonu — vienu no sava laika ievērojamākajiem med­niekiem un sportistiem. Virs kamīna dzegas krusteniski salikti airi — tumšzilais un ķiršsarkanais — liecināja, ka dzīvokļa saimnieks studiju laikā bijis slaveno airētāju komandu loceklis, bet floretes un boksa cimdi, gan virs tām, gan zemāk pakārti, pauda neskaitāmas uzvaras sporta zālēs. Gluži kā arhitektonisks veidojums visapkārt istabai vienā rindā bija izvietotas varenas nomedīto zvēru galvas, vienkopus savākti paši izcilākie savas sugas eksemplāri no visām pasaules malām, un to vidū izcēlās kādā tālā britu anklāvā pieveiktā gaužām retā baltā degunradža galva ar augstprātīgi uzmestu lūpu.

Uz grezna, koši sarkana paklāja pašā vidū stāvēja melns Ludviķa XV stila galdiņš ar zeltītu rotājumu — brīnišķīga senlieta, kas gluži kā nozaimots svētums bija no vienas vietas izraibināts glāžu atstātiem traipiem un cigāru galu iededzinātiem ripuļiem. Uz galdiņa atradās sudraba paplāte ar smēķējamo piederumu komplektu un līdz spīdumam nospodrināts dzērienu statnis, no kura mazrunīgais namatēvs paņēma pudeli un piepildīja divas augstas glāzes, pieliedams klāt sodu no šifona. Norādī­dams uz atzveltnes krēslu, lords Rokstons piebīdīja man tuvāk glāzi un pasniedza garu, slaidu Havanas cigāru. Tad, pats apsēdies iepretim, viņš ilgi un cieši noraudzījās manī ar dīvainajām, izaicinošajām acīm, kurās zibsnīja kalnu ezera ledaini gaišā zilgme.

Caur cigāru dūmu gaisīgo mākuli es ciešāk ielūkojos šai sejā, ko it labi pazinu pēc daudziem fotouzņēmu­miem,— stipri līks deguns, plāni, iekrituši vaigi, tumši rūsgani, galvvidū jau pareti mati, vīrišķīgi uzgrieztas ūsas, uz enerģiski veidotā zoda mazs, gaisā paslējies bārdas cekuliņš. Sai cilvēkā bija kaut kas no Napo­leona III, gan arī no dona Kihota, un tomēr droši varēja teikt, ka viņš ir tipisks angļu muižnieks — mundrs, atjau­tīgas dabas, suņu un zirgu cienītājs. Āda saulē un vējā viņam bija aprauta tumši sarkana. Ķerainās, biezās uzacis jau tā salto skatienu vērta gandrīz mežonīgu, un šo iespaidu vēl vairāk pastiprināja platā, grumbām izvagotā piere. Stāvs viņam gan bija kalsens, toties ļoti spēcīgi veidots — ne velti lords Rokstons jau daudzkārt bija pierādījis, ka reti kāds vīrs visā Anglijā var stāties viņam blakus fiziskās izturības ziņā. Garumā viņš sasniedza sešas pēdas, taču īpatnēji uzrautie pleci darīja viņu it kā mazāku. Tāds bija slavenais lords Rokstons, kurš, enerģiski košļādams cigāru, viņpus galda vērīgi nolūkojās manī, ļaujot ieilgt neomulīgai klusēšanai.