Zudusi pasaule

— Ticu ikvienam vārdam, ko viņš jums sacījis,— nopietni teica lords Rokstons,— un ņemiet vērā — ja es kaut ko tādu apgalvoju, tas nav bez pamata. Dienvidame­rika man ir ļoti mīļa, un es esmu pārliecināts — ja kāds to apskatījis no Darjenas līdz Ugunszemei, neko lielis­kāku, krāšņāku un brīnumaināku viņš vairs neieraudzīs visā pasaulē. Cilvēki vēl maz pazīst šo kontinentu un pat nespēj iedomāties, kādi pārsteigumi tur vēl gaida. Esmu izbraukājis to krustām šķērsām no viena gala līdz otram un divkārt pieredzējis sausumu tais apgabalos, kur man izcēlās karš ar vergu tirgotājiem, par ko es jums nupat stāstīju. Un tieši tur arī man gadījās dzirdēt vienu otru līdzīgu nostāstu: var jau tās uzskatīt par indiāņu leģen­dām vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tur noteikti ir arī sava daļa patiesības. Jo vairāk kāds iepazīst šo zemi, manu mīļo zēn, jo vairāk viņš saprot, ka te daudz kas ir iespējams, daudz kas. Uz priekšu tur var tikt vienīgi pa dažiem ūdensceļiem, bet, kas atrodas tālāk, par to nav ne jausmas. Raugiet, kaut vai, piemēram, šeit, Matu grosā,— viņš pabakstīja ar cigāru kādu vietu kartē,— vai arī te, šai stūrī, kur sastopas trīs zemju robežas, te mani itin nekas nespētu pārsteigt. Kā šovakar teica tas jūsu profesors — Amazone tek piecdesmit tūk­stošu jūdžu garumā cauri mūžamežam, kura platība daudz neatpaliek no visas Eiropas platības. Mēs varētu atrasties viens no otra tik tālu kā Skotija no Konstantino- poles un tomēr abi būtu vienos un tajos pašos Brazīlijas mūžamežos. Cilvēks tikai vietvietām izcirtis pa taciņai šais džungļu labirintos. Ūdens upē reizēm paceļas pat par četrdesmit pēdām, pārvērzdams visu apkaimi neizbrie- namā dumbrājā. Kāpēc šādā vietā lai nebūtu iespējami dažnedažādi brīnumi? Un kāpēc lai tieši mēs šos brīnu­mus neatklātu? Starp citu,— mans sarunu biedrs piebilda, un viņa dīvaino, kalseno seju pēkšņi apmirdzēja jūsmīgs smaids,— tur ik uz soļa gaida risks. Un es esmu gluži kā veca golfa bumba, kam baltā krāsa sen jau nobružāta. Lai kā mani valstītu dzīve, nekādas pēdas tā vairs nespēj atstāt. Taču īsti sportisks risks, manu mīļo zēn, tas, redziet, piešķir dzīvei jēgu. Tikai riskējot ir vērts dzīvot. Mēs visi pamazām kļūstam pārāk gļēvi, pārāk gausi, pārāk dziļi ieslīgstam omulībā. Dodiet man lielus plašumus un nepārskatāmas tāles, un, satvēris šauteni, es došos meklēt to, ko būtu vērts atrast. Esmu izmēģinājis roku gan karā, gan jāšanas sacīkstēs, esmu pat pacēlies gaisā ar lidmašīnu, taču medīt nezvērus, kuri spēj rādīties vienīgi murgos pēc krietnas omāru porcijas vakariņās, ir kaut kas pavisam jauns.— Un gaidāmās nākotnes priekšnojautās viņš līksmi iesmējās.

Varbūt esmu pārāk ilgi kavējies, aprakstot savu jauno paziņu, taču, tā kā viņam bija lemts kļūt par manu ceļabiedru krietni ilgam laika sprīdim, man gribējās parādīt šo cilvēku tieši tā, kā es viņu ieraudzīju pirmo reizi, ar visām viņa dīvainībām, ar viņa īpatnējo runas un domu gaitu. Vienīgi pienākums nogādāt redakcijā pārskatu par sapulci beidzot lika man atstāt viņa sabied­rību. Lords Rokstons, eļļodams savas mīļākās šautenes aizslēgu, palika sēžam lampas atstarotajā rožainajā gaismā un vēl arvien paklusām smējās, domās apcerē­dams gaidāmos piedzīvojumus. Un man nepalika ne vismazāko šaubu — ja ceļojumā mums tiešām būs jāsasto­pas ar kaut kādām briesmām, aukstasinīgāku prātu un drosmīgāku garu es neatrastu visā Anglijā.

Lai kā mani bija nogurdinājuši tās dienas neparastie notikumi, es vēl ilgi nosēdēju kopā ar jaunāko ziņu redaktoru Makārdlu, izskaidrodams radušos stāvokli, kas viņam šķita pietiekami svarīgs, lai nākamajā dienā par to ziņotu mūsu šefam seram Džordžam Bomontam. Mēs vienojāmies, ka par saviem turpmākajiem piedzīvoju­miem es sīki informēšu redakciju, rakstīdams Makārdlam vēstules, un ka šīs vēstules tiks publicētas avīzē vai nu tūdaļ pēc to saņemšanas, vai arī vēlāk — kā vēlēsies profesors Celindžers, jo pagaidām vēl nebija zināms, kādus noteikumus viņš izvirzīs, iekams dos norādījumus, kas palīdzēs mums atrast nezināmo zemi. Kad apjautājā­mies pa tālruni, profesora vienīgā atbilde bija lāsti presei un pašās beigās piezīme, ka visus norādījumus, ko profe­sors Celindžers atradīs par vajadzīgu sniegt, mēs saņem­sim kuģa atiešanas brīdī, ja vien viņam laikus par to tiks paziņots. Nākamajā reizē mūsu jautājums palika vispār bez atbildes, tikai profesora sieva klausulē žēli pīkstēja, ka viņas vīrs jau tāpat plosoties dusmās un viņa lūdzot mūs nedarīt neko tādu, kas to vēl vairāk saniknotu. Trešais mēģinājums tās pašas dienas vakarā beidzās ar briesmīgu brīkšķi, un, kad vēlāk apjautājāmies tele­fona ,centrālē, mums paziņoja, ka profesora Celindžera klausule esot sasista drusku druskās. Pēc tam mēs profe­soru vairs pat nemēģinājām traucēt.