Zudusi pasaule

—   Dievs debesīs! Tik slikti? Šaušana ir pēdējā, ko jūs, jaunie zēni, atrodat par vajadzīgu iemācīties. Bites bez dzeloņiem, kuras nespēj parūpēties pat par savu stropu. Cik dumji jūs izskatīsieties, ja reiz kāds pielavīsies pie jūsu medus kāres! Lai nu kā, bet Dienvidamerikā jums tomēr būs jāprot turēt šauteni rokā, jo, ja vien jūsu draugs profesors nav plānprātiņš vai melis, mums ceļā var gadīties dažs labs dīvains notikums. Kāda šautene jums ir?

Namatēvs piegāja pie kāda ozolkoka skapja, un, kad viņš to atvēra, es ieraudzīju cieši citu citam blakus sarindotus mirdzošus šauteņu stobrus, gluži kā ērģeļu stabules.

—   Paraudzīsimies, ko es varu jums atlicināt no savas baterijas,— viņš sacīja.

Citu pēc citas viņš ņēma ārā no skapja skaistās šautenes, atvilka sprūdus un skaļi tos noklikšķināja, tad, katru maigi noglāstījis, gluži kā māte apmīļo savu lolojumu, atlika tās atpakaļ.

—  Sī ir «Blend-577», sevišķs eksemplārs,— viņš teica,— ar kuru es pieveicu to milzeni.— Lords Rokstons paraudzījās uz balto degunradzi.— Trūka vēl tikai des­mit metru, un viņš būtu pievienojis mani savai kolekcijai.

Uz lodi varam paļauties, Tik tā ir vājo aizstāve.

Jūs droši vien pazīstat Gordonu, šo dzejnieku, kas ap­dzied zirgu, šauteni un vīrus, kuri prot rīkoties gan ar zirgu, gan šauteni. Un te vēl viens noderīgs daikts —470, ar teleskopisku mērķēkli un automātisko čaulīšu izmetēju, trāpa tiešā tēmējumā. So ieroci es pirms trim gadiem izmantoju pret peruāniešu vergu uzraugiem. Tobrīd es biju rīkste tā kunga rokās, to jūs varat man ticēt, lai gan par to nav rakstīts nevienā zilajā grāmatā. Ir tādi brīži, manu mīļo zēn, kad ikvienam no mums jākļūst par taisnības un cilvēku tiesību aizstāvi, jo citādi mēs justos uz mūžiem aptraipīti. Tāpēc es arī pats uz savu roku uzsāku tur tādu kā nelielu karagājienu. Pats to pieteicu, pats izcīnīju, pats arī pabeidzu. Katra šī ierobīte liecina par nogalinātu vergu slepkavu — krietni gara rinda, vai nav tiesa? Pati lielākā — par godu Pedro Lopesam, vis­ļaunākajam no visiem neģēļiem, kuru es nokniebu kādā no Putumajas upes līčiem. Bet šis te ierocis būs kā radīts jums.— Viņš izņēma no skapja lielisku šauteni, kuras brūnā laide bija apdarināta ar sudrabu.— Laide ieguļ cieši rokā, tēmēklis ir precīzs, aptvere ar piecām patro­nām. Sim rīkam jūs droši varat uzticēt savu dzīvību.— Lords Rokstons pasniedza man šauteni un aizvēra ozol­koka skapja durvis.— Starp citu,— viņš turpināja, atkal apsēzdamies krēslā,— kas jums ir zināms par šo profe­soru Celindžeru?

—  Šodien es pirmo reizi viņu ieraudzīju.

—  Arī es viņu agrāk nebiju redzējis. Tā dīvaini iznāk, ka mēs dosimies ceļā, izpildīdami nepazīstama cilvēka rikojumu. Man viņš šķiet diezgan uzpūtīgs tips. Tā vien izskatījās, ka citi zinātnieki viņu diez kā vis neciena. Kā jums gadījās tā ieinteresēties par šo pasākumu?

īsos vārdos pastāstīju lordam Rokstonam par saviem šārīta piedzīvojumiem, un viņš nopietni mani uzklausīja.

Tad viņš paņēma Dienvidamerikas karti un izklāja uz galda.