Zudusi pasaule

—  Jā, nupat ir laiks,— sacīja lords Džons.— Varat pūst svilpē.— Viņš paņēma aploksni, atgrieza ar spalvu nazīti un izvilka no tās salocītu papīra lapiņu. Lapiņu viņš rūpīgi atlocīja un nolika uz galda. Papīrs bija tukšs un tīrs. Viņš pagrieza to ar otru pusi uz augšu. Arī tā bija tukša. Samulsuši mēs, ne vārda neteikdami, raudzījā- mies cits citā, līdz beidzot klusumu pārtrauca profesora Samerlija pēkšņie, skaļie, ironiskie smiekli.

—  Tā nu ir atklāta valoda,— viņš sauca.— Ko jūs vēl gribat? Sis zellis taču pats atzinis sevi par krāpnieku. Mums atliek vienīgi braukt mājās un paziņot, ka viņš ir nekaunīgs blēdis, un tā būs vistīrākā patiesība.

—  Neredzamā tinte!— es ieminējos.

—  Diez vai,— sacīja lords Rokstons, turēdams papīru pret gaismu.— Nē, manu mīļo zēn, nav nekādas jēgas krāpt pašam sevi. Es lieku galvu ķīlā, ka uz šīs lapiņas nekad nekas nav bijis rakstīts.

—  Vai atļauts ienākt?— no verandas puses atskanēja dobja balss.

Pāri saules pielietajam laukumam pārslīdēja drukna stāva mesta ēna. Sī balss! Sie nedabiski platie pleci! Pārsteigumā aizrautu elpu mēs visi pielēcām kājās, kad mums priekšā nostājās Celindžers — galvā apaļa, zēniska salmu cepurīte ar košu lenti —, Celindžers, rokas svārku kabatās sabāzis, audekla kurpēs ieautās kājas ar purnga­liem uz āru likdams. Paceltu galvu, lepno asīrieša bārdu izslējis, viņš apstājās zeltainās gaismas ielokā, un viņa acis zem nosllgušajiem plakstiem, kā parasts, neiecietīgi un aizvainojoši raudzījās uz mums.

—   Baidos,— viņš sacīja, izņemdams no kabatas pulk­steni,— ka būšu dažas minūtes nokavējies. Nododams šo aploksni, es, jāatzīstas, necerēju, ka jūs to jebkad atvēr­siet, jo biju cieši nolēmis panākt jūs pirms noteiktās stundas. Par šo muļķīgo aizkavēšanos varu pateikties vienīgi nejēgam locim, kas uzveda mūs uz sēkļa. Laikam gan būšu devis iemeslu savam kolēģim profesoram Samer- lijam izteikt dažu labu zaimojošu piezīmi.

—   Man jāteic, ser,— ar manāmu barguma pieskaņu balsī sacīja lords Džons,— ka jūsu ierašanās kaut cik atvieglo mūsu stāvokli, jo šķita jau, ka mūsu misija priekšlaicīgi beigusies. Taču pat šobrīd es vēl nekādi nespēju saprast, kāpēc jums vajadzēja tik dīvaini rīkoties.

Ne vārda neatbildējis, profesors Celindžers ienāca is­tabā, sarokojās ar mani un lordu Džonu, uzsvērti zemu, kā izsmiedams paklanījās profesoram Samerlijam un ieslīga pītajā krēslā, tā ka tas zem viņa svara čīkstēdams nolīgojās.

—  Vai braucienam viss ir sagatavots?— viņš jautāja.

—  Varam doties ceļā jau rīt.

—   Lai tad arī tā notiek. Tagad jums vairs nav vajadzī­gas ne kartes, ne norādījumi, jo jūsu rīcībā būs visdrošā­kais vadonis, un tas esmu es. Jau pirmajā dienā nolēmu ekspedīciju vadīt pats. Jūs drīz vien pārliecināsieties, ka arL vissīkāk izstrādātās kartes nespēj aizstāt ne manu padomu, ne tās ziņas, kas ir manā rīcībā. Bet šo mazo triku ar aploksni es izspēlēju tikai tāpēc, ka baidījos,— ja atklāšu visus savus nodomus, tikai ar mokām varēšu tikt no jums vaļā, lai nebūtu jābrauc visiem kopā.

—   Ar mani gan jums nebūtu nekādu mocību, ser!— no visas sirds iesaucās profesors Samerlijs.— Tik ilgi, kamēr vien Atlantijas okeānam pāri iet vēl kāds kuģis.

Celindžers tikai novēcināja lielo, spalvaino roku, it kā aizslaucidams profesoru.

— Ticu, ka jūsu veselais saprāts attaisnos šo manu nepatiku un piekritīs, ka esmu rīkojies pareizi, iekārto­dams savu laiku tā, lai ierastos šeit tikai tad, kad mana klātbūtne patiešām ir vajadzīga. Sis brīdis nule pienācis. Jūs esat drošās rokās. Un savu ceļa mērķi katrā ziņā sasniegsiet. Kopš šā brīža ekspedīcijas vadību uzņemos es un lūgšu jūs visus sagatavošanās darbus pabeigt jau šovakar, lai rīt agri no rīta mēs varētu doties ceļā. Mans laiks ir dārgs, un to pašu, tikai, protams, mazākā mērā var teikt par jūsējo. Tāpēc es ierosinu steigties uz priekšu, cik ātri vien iespējams, lai jo drīzāk varu parādīt to, kā dēļ jūs šeit esat ieradušies.

Lords Džons jau bija nofraktējis prāvu tvaikoni «Esme­ralda», ar kuru mums vajadzēja doties pa upi uz augšu. Gadalaikam nebija nekādas nozīmes, varējām braukt kuru katru brīdi, jo karstums te turas gandrīz pilnīgi vienāds kā vasaru, tā ziemu — no septiņdesmit pieciem līdz deviņdesmit grādiem. Turpretim par mitrumu to nevar teikt: no decembra līdz maijam ilgst lietus periods, un ūdens upēs šai laikā mazpamazām paceļas pat līdz četrdesmit pēdu virs parastā līmeņa. Amazone iziet no krastiem, pārplūdinādama milzīgas platības, pārvērz- dama visu apkārtni staignājā, kuru iedzimtie sauc par gapo un pa kuru nav iespējams tikt uz priekšu ne kājām, ne arī ar laivām. Aptuveni jūnijā ūdens sāk kristies un viszemāko līmeni sasniedz oktobrī vai novembrī. Mūsu ekspedīcijas laiks iekrita tieši sausajā periodā, kad Ama­zone un visas tās pietekas turas puslīdz normālā līmenī.