Zudusi pasaule

Amazones straume ir samērā lēna, tās kritums nepār­sniedz astoņas collas jūdzē. Nav otras upes, kas būtu tik noderīga kuģošanai, jo valdošais te ir ziemeļaustrumu vējš, un burinieki it viegli var nokļūt līdz Peru robežai, bet atpakaļceļā tos nes straume. Mūsu «Esmeraldas» lieliskie dzinēji padarīja kuģi neatkarīgu no upes gausā tecējuma, un mēs virzījāmies uz priekšu tik ātri, it kā brauktu pa ezeru. Trīs dienas braucām pret straumi ziemeļrietumu virzienā, un pat šeit, veselas tūkstoš jūdzes no grīvas, upe bija tik plata, ka, no vidus raugoties, abi tās krasti šķita kā tikko samanāmas ēnas pie paša apvāršņa. Ceturtajā dienā pēc izbraukšanas no Manausas mēs iegriezāmies kādā pietekā, kas pie grīvas bija gan­drīz tikpat plata kā pati Amazone. Taču drīz jau tā kļuva aizvien šaurāka; pēc divām dienām sasniedzām kādu indiāņu ciematu, un profesors Celindžers lika mums izkāpt krastā un «Esmeraldu» nosūtīt atpakaļ uz Ma- nausu. Viņš paskaidroja, ka drīz sākšoties krāces un tur kuģi vairs izmantot nevarot. Tad viņš vēl paklusām piebilda, ka nu jau mēs esot tikpat kā pie nezināmās zemes durvīm un ka labāk būtu, ja šo noslēpumu zinātu iespējami mazāk cilvēku. Tai pašā nolūkā profesors lika mums visiem dot godavārdu, ka nemēģināsim ne publicēt, ne kā citādi izpaust precīzu mūsu ekspedīcijas maršrutu, un arī kalpi tāpat tika svinīgi nozvērināti. Tāpēc es nevaru pastāstīt nekā noteikta un esmu spiests brīdināt lasītājus, ka diagrammās un kartēs, kuras, iespējams, vēlāk pievienošu piezīmēm, pareizs būs tikai atsevišķu punktu savstarpējais izvietojums, toties orientācija pēc kompasa tiks rūpīgi nomaskēta, tā ka šīs kartes nekādā gadījumā nav izmantojamas, lai atrastu ceļu uz nezi­nāmo zemi. Vai nu profesora prasība pēc šādas slepenības bija pamatota, vai nebija, mums atlika tai vienīgi pakļau­ties, jo viņš drīzāk būtu visu pametis nekā grozījis savus noteikumus, ar kuriem uzņēmās ekspedīcijas vadību.

Otrajā augustā atvadīdamies no «Esmeraldas», mēs sarāvām pēdējās saites ar ārpasauli. Kopš tā' brīža pagāja četras dienas, iekams sadabūjām no indiāņiem divas lielas laivas, kas bija tik vieglas (ar ādu pārvilkti bambusa karkasi), ka mēs varētu tās pārnest pāri jebku­ram šķērslim. Laivas piekrāvām pilnas un nolīgām vēl divus indiāņus, kas palīdzēs airēt. Cik noprotu, tie ir tie paši — vārdā Ataka un Ipetu —, kuri pavadījuši profe­soru Celindžeru viņa iepriekšējā braucienā. Abi šķita līdz nāvei pārbijušies, ka vēlreiz jādodas uz to pašu vietu, taču šajā zemē virsaiša rokās vēl ir patriarhāla vara un, ja tas kādu darījumu uzskata par izdevīgu, cilts locek­ļiem neviens neko nejautā.

Tātad rīt mēs dodamies pretim nezināmajam. So savu stāstījumu nosūtu ar kādu laivu, un varbūt tā arī būs pēdējā ziņa cilvēkiem, kurus interesē mūsu liktenis. Kā jau esam norunājuši, es adresēju šo vēstuli Jums, mister Makārdl, un izlemiet nu pats — svītrojiet, groziet, dariet, ko uzskatāt par vajadzīgu! Lai cik skeptiski uz visu šo pasākumu raugās profesors Samerlijs, spriežot pēc profe­sora Celindžera pašpārliecības, es ne mirkli nešaubos, ka viņš pierādīs savu apgalvojumu pareizību un ka mūs patiešām gaida ievērojami atklājumi.

VIII nodaļa UZ JAUNAS PASAULES SLIEKSŅA

Mājās palikušie draugi nu var priecāties līdz ar mums, jo esam nonākuši pie sava mērķa un pierādījuši vismaz tik daudz, ka profesora Celindžera apgalvojumus iespē­jams pārbaudīt. Plakankalnē gan, jāatzīstas, vēl neesam uzkāpuši, taču tā jau paveras mūsu skatienam, un pat profesora Samerlija garastāvoklis ir mazliet uzlabojies. Viņš, protams, gan ne brīdi nepieļauj domu, ka sāncensim varētu būt taisnība, bet mūžīgie iebildumi ir mitējušies, un profesors lielākoties piesardzīgi klusē.

Taču nule man ir laiks atgriezties pie sava stāsta tai vietā, kur to pārtraucu. Esam spiesti sūtīt atpakaļ vienu no indiāņiem, kas savainojis roku, un es uzticu viņam nogādāt šo vēstuli tālāk, lai gan šaubos, vai tā kādreiz nonāks īstajās rokās.