Zudusi pasaule

Bungas rībēja un sačukstējās augu dienu, un to paustie draudi atspoguļojās mūsu krāsaino ceļabiedru sejā. Pat norūdītais, plātīgais jauktenis šķita pārbijies. Bet es šai dienā par visām reizēm pārliecinājos, ka Samerlijam un Celindžeram piemīt vislielākā drošsirdība — īstu zināt­nieku drošsirdība. Tas pats vīrišķības gars deva spēku Darvinam izturēt līdz galam pie Argentīnas gaučo un Volesam — pie Malajas galvaskausu medniekiem. Tāda nu reiz ir žēlsirdīgās dabas dāvana, ka cilvēka prāts nespēj vienlaikus nodoties divām lietām un, ja to pārņē­musi zinātniska interese, personiskiem apsvērumiem vairs nepaliek vietas. Lai arī visu dienu neatlaidīgi skanēja noslēpumaini draudīgā bungu rīboņa, abi mūsu profesori nenoguruši vēroja katru putnu, katru piekras­tes krūmu, reizi pa reizei nikni izķīvēdamies, un ikvienam dobjajam Celindžera rēcienam sekoja Samerlija ņirdzīgās piezīmes, taču ne ar vārdu netika pieminētas ne tuvojošās briesmas, ne indiāņu bungu dārdi, it kā viņi abi sēdētu Karaliskās biedrības kluba smēķētāju istabā Sent- džeimsa ielā. Tikai vienu reizi viņi atļāvās pieminēt indiāņus.

—  Miranhas vai amajuakas cilts cilvēkēdāji,— teica Celindžers, ar īkšķi norādīdams uz mežu, no kurienes atskanēja rīboņa.

—  Bez šaubām, ser,— atbildēja Samerlijs.— Kā visas šejienes ciltis, arī šī runā polisintētiskā valodā un pieder pie mongoloīdā tipa.

—   Polisintētiskā valoda, tur jums taisnība,— iecietīgi piekrita Celindžers.— Es gan nezinu, vai šai kontinentā citādas valodas vispār sastopamas, jo esmu tās pierakstī­jis pāri par simtu. Bet par mongoļu rases teoriju es gan stipri šaubos.

—  Manuprāt, pietiek ar niecīgākajām salīdzināmās anatomijas zināšanām, lai šo teoriju atzītu par pilnīgi pareizu,— nikni noteica Samerlijs.

Celindžers kareivīgi izslēja zodu, tā ka redzama palika vairs tikai bārda un cepures mala.

—  Bez šaubām, ser, niecīgas zināšanas patiesi var novest pie šāda sprieduma. Turpretim pamatīgas zināša­nas liek izdarīt gluži citādus secinājumus.

Un abi profesori izaicinoši paraudzījās viens otrā, bet no visām pusēm skanēja draudīgie čuksti: «Jūs nogali­nāt .. . jūs nogalināt.»

Tovakar mēs ievilkām laivas upes vidū, enkuru vietā pielikām smagus akmeņus un sākām gatavoties varbūtē­jam uzbrukumam. Taču nekas nenotika, un līdz ar gaismu mēs devāmies atkal ceļā, bet bungu dārdi, pama­zām norimdami, palika aizmugurē. Apmēram pulksten trijos pēcpusdienā sasniedzām ļoti stāvas krāces, kas aizstiepās vairāk nekā jūdzi garumā,— šī esot tā pati vieta, kur profesoru Celindžeru pirmajā braucienā piemeklējusi nelaime. Atzīšos, ka šīs krāces mani krietni uzmundrināja, jo tas bija pirmais cik necik drošais fakts, kas apstiprināja profesora vārdu patiesīgumu. Indiāņi iznesa cauri biezajam briksnājam vispirms laivas, pēc tam visu mūsu mantību, bet mēs četri baltie, paņēmuši plecā šautenes, gājām gar meža malu, nodrošinādami viņus pret iespējamām briesmām. Pievakarē, laimīgi tikuši krācēm pāri, nobraucām vēl kādas desmit jūdzes pa upi uz augšu un noenkurojāmies uz naktsguļu. Sai vietā, pēc maniem aprēķiniem, bijām pa pieteku veikuši vismaz savas simt jūdzes, atstādami Amazoni tālu aizmu­gurē.

Agri nākamajā rītā mēs pametām ari šo pieteku. Profesors Celindžers jau kopš ausmas nemierīgs pētīja abus upes krastus. Pēkšņi viņš priecīgi iekliedzās un norādīja uz kādu vientuļu koku, kas dīvaini līks bija noslīdzis pār upi.

—  Kas tas tāds, pēc jūsu domām?— viņš jautāja.

—  Vaska palma, protams,— atbildēja Samerlijs.

—  Pilnīgi pareizi. So pašu vaska palmu es toreiz izvēlējos par orientieri. Skatienam apslēptā atteka atro­das upes viņā krastā apmēram pusjūdzi uz priekšu. Biezoknī nav ne vismazākās spraugas. Un tas ir neizskaid­rojams noslēpums. Vai redzat, kur izbeidzas tumšzaļā krūmu audze un sākas gaišais niedrājs,— tur starp liela­jiem kokiem arī ir mani slepenie vārti, kas ved pretim nezināmajam. Dosimies tikai uz priekšu, un jūs visu ieraudzīsiet paši.

Sī vieta patiešām bija brīnumaina. Sasnieguši gaišzaļo joslu, mēs kādus pāris jardus stūmām laivas ar kārtīm cauri niedrājam, līdz beidzot iekļuvām rāmā, seklā upītē ar tik dzidru ūdeni, ka skaidri varēja saskatīt tās smilšaino dibenu. Upes platums nepārsniedza divdesmit jardus, un abi tās krasti bija apauguši krāšņiem zaļu­miem. Ja nepamanītu, ka krūmāju šai vietā nomaina niedru audze, nevienam pat prātā neienāktu te meklēt upi, kas tālāk pavēra skatienam īstu pasaku valstību.