Zudusi pasaule

Iedami rindā cits aiz cita gar krastu, mēs drīz vien pamanījām, ka upe kļūst vēl šaurāka, līdz beidzot kā niecīgs strautiņš tā izzuda čauganu sūnu aizaugušā dumbrā jā, kurā mēs iegrimām līdz ceļgaliem. Te veseliem mākoņiem lidinājās moskīti un dažādu citu mošķu bari, tā ka mēs, laimīgi atkal juzdami cietu zemi zem kājām, apmetām krietnu līkumu pa koku audzi, lai tiktu projām no pretīgā muklāja, kas vēl tālumā skanēja kā ērģeles,— tik skaļa bija kukaiņu dūkšana.

Apvidus, ko, atstājuši laivas, sasniedzām nākamajā dienā, bija jau gluži citāds. Mūsu ceļš nemitīgi gāja pret kalnu, un, jo augstāk nokļuvām, jo retāks kļuva mežs, pamazām zaudēdams tropisko krāšņumu. Milzīgie koki, kas auga Amazones līdzenuma sanesu augsnē, izzuda, un bieza krūmāja vidū parādījās dateļu un kokospalmu puduri. Ieplakās, kur zemē mazliet turējās valgums, glezni līganās lapas pleta Maurīcija palmas. Mēs devā­mies tikai uz priekšu, cieši sekodami kompasam, bet Celindžeram pāris reižu izraisījās domstarpības ar abiem indiāņiem, un tad visa mūsu grupa nolēma, kā sašutis sacīja profesors, «uzticēties pirmatnēju mežoņu maldino­šajiem instinktiem, nevis modernās Eiropas kultūras augstākajam produktam». Cik pareizs tomēr bijis mūsu lēmums, pierādījās jau trešajā dienā, kad Celindžers pats atzinās pamanījis dažu labu pirmā ceļojuma laikā iegau­mētu iezīmi, un kādā vietā mēs pat uzgājām četrus apkvēpušus akmeņus, kas liecināja, ka te reiz bijusi apmetne.

Mēs arvien vēl virzījāmies kalnup, līdz ceļu aizšķērsoja akmeņiem klāta nogāze, un pagāja veselas divas dienas, kamēr tikām tai pāri. Augājs te atkal bija gluži citāds, redzējām vienīgi araukārijas un bezgala daudz brīnu­mainu orhideju, kuru vidū iemācījos atšķirt reti sasto­pamo Nuttonia Vexillaria un pasakaini skaistos rožai­nos un koši sarkanos katlejas un odontoglosuma ziedus. Vietvietām aizās pāri oļiem burzguļoja kalnu strauti papardēm aizaugušiem krastiem, un visērtākās nakts apmetņu vietas bija tieši pie šādiem akmeņu ieskautiem ūdeņiem, kur tā vien mudžēja Anglijas forelei līdzīgas zilmugurainas zivtiņas, kas nodrošināja mums gardas vakariņas.

Devītajā dienā pēc laivu atstāšanas, kad, pēc maniem aprēķiniem, bijām veikuši savas simt divdesmit jūdzes, mežs kļuva arvien retāks, koki zemāki, līdz beidzot visapkārt pletās viens vienīgs krūmājs. Krūmus savukārt nomainīja milzīgas mežonīgu bambusu audzes, un cauri to biezoknim mēs varējām izkļūt, vienīgi izcērtot ceļu ar mačetēm un indiāņu cirvjiem. Pagāja vesela gara diena, no septiņiem rītā līdz astoņiem vakarā, iekams pieveicām šo šķērsli, lai gan atelpai atļāvāmies izmantot tikai divas reizes pa vienai stundai. Grūti iedomāties vienmuļāku un apnicīgāku nodarbību, jo pat visskrajākajās vietās ska­tiens nesniedza tālāk par desmit, divpadsmit jardiem, bet pārējā laikā viss, ko redzēju, bija lorda Džona kokvilnas svārki turpat acu priekšā un sprīdi attālā dzeltenā nied­ru siena abās pusēs. Vietvietām biežņā ielauzās kāds saules stars, tik plāns kā naža asmens, bet piecpadsmit pēdu mums virs galvas pret koši zilajām debesīm šūpojās niedru galotnes. Nezinu, kādi dzīvnieki mitinās šādā čūksnī, taču pāris reižu mēs pavisam netālu sadzirdējām smagu soļu dunu. Lords Džons izteica domu, ka tādu troksni varot sacelt vienīgi ļoti liels dzīvnieks. Tumsai iestājoties, beidzot izkļuvām no bambusu džungļiem un, bezgalīgās dienas nomocīti, tūdaļ iekārtojāmies uz nakts­guļu.

Otra diena agri no rīta atkal devāmies ceļa un jo drīz pamanījām, ka apvidus kārtējo reizi kļuvis gluži citāds. Aizmugurē, it kā iezīmēdama upes gultni, skaidri saska­tāma palika bambusu siena. Priekšā pletās klajš, vietvie­tām kokveidīgo paparžu puduriem apaudzis līdzenums, kas, mazpamazām kļūdams arvien stāvāks, beidzot izslē­jās tālumā kā gara, vaļa mugurai līdzīga kalnu grē­da.

Ap pusdienas laiku sasnieguši šo grēdu, mēs viņā pusē ieraudzījām vēl vienu lēzenu ieleju, kas pie apvāršņa atkal pakāpeniski cēlās augšup. Seit, šķērsojot pirmo kalnu kori, mums atgadījās kaut kas tāds, ko laikam gan var uzskatīt par diezgan ievērojamu notikumu.

Profesors Celindžers, kas ar diviem vietējiem indiā­ņiem soļoja grupai pa priekšu, pēkšņi apstājās un satraukts norādīja ar roku pa labi. Palūkojušies turp, mēs apmēram jūdzes attālumā ieraudzījām kaut ko dī­vainu — tādu kā milzīgu, pelēku putnu, kas, spārnus lēnām vēcinādams, pacēlās gaisā un rāmi slīdošām kustī­bām aizlidoja zemu virs zemes, nozuzdams kokveidīgo paparžu pudurī.

—  Vai jūs redzējāt?— gavilēdams iesaucās Celin- džērs.— Samerlij, vai jūs to redzējāt?

Viņa kolēģis, acis nenolaizdams, lūkojās turp, kur bija nozudis savādais radījums.

—  Un kas tad tas, pēc jūsu domām, lai būtu?— viņš jautāja.

—  Kas gan cits kā pterodaktils.

Samerlijam paspruka nicīgi smiekliņi.

—   Pteroaplamība!— viņš sacīja.— Pats parastākais stārķis — un vairāk nekas.

Celindžers aiz dusmām zaudēja valodu. Uzsviedis nesamo mugurā, viņš soļoja tālāk. Toties lords Džons, mani panācis, izskatījās vēl daudz nopietnāks nekā parasti. Rokā viņš turēja Ceisa binokli.