Zudusi pasaule

Kamēr Celindžers runāja par pterodaktilu, es vēroju profesoru Samerliju un pirmo reizi pamanīju viņā mosta­mies ticību kolēģim un nožēlu par savām šaubām. Nicī­gais smīns no plānajām lūpām bija nozudis, seja satrau­kumā un izbrīnā sastingusi. To pamanīja arī Celindžers un jau sāka tīksmināties par gaidāmo uzvaru.

—   Profesors Samerlijs,— viņš teica, kārtējo reizi lik­dams lietā savu neveiklo, smagnējo zobgalību,— protams, ir pārliecināts, ka, runādams par pterodaktilu, īstenībā es domāju stārķi — tikai šim te plēvspārnainajam stār­ķim nav spalvu, toties āda ir sīksta kā pazole un žokli pilni ar zobiem.

Vīpsnādams Celindžers piemiedza acis un paklanījās zemu jo zemu, tā ka viņa kolēģim atlika vienīgi pagriezt muguru un doties projām.

Nākamajā rītā, brokastīs pieticīgi iebaudījuši kafiju un manioku — ar pārtiku vajadzēja rīkoties taupīgi —, mēs noturējām kara padomi, lai izlemtu, kā vislabāk uzkāpt plakankalnē.

Celindžers vadīja šo padomi tik svinīgi kā augstākais tiesnesis tiesas sēdi. Iedomājieties šādu skatu: profesors sēž uz akmens, muļķīgā salmu platmale atstumta pakausī, acis zem puspievērtajiem plakstiem augstprātīgi norau­gās uz mums, bet kuplā, melnā bārda nemitīgi kustas, kamēr viņš lēni un pamatīgi iztirzā gan mūsu pašreizējo stāvpkli, gan turpmāko rīcību.

Profesoram apkārt zemē esam nometušies mēs trīs: es, saulē iededzis, spirgts un spēcīgs pēc garā, nogurdinošā ceļojuma, Samerlijs — nopietns, bet vēl arvien kritiski noskaņots, mūžīgo pīpi pakšķinādams, un lords Džons, mundrs kā vienmēr, slaido, lokano stāvu pret šauteni atbalstījis, asajām ērgļa acīm raudzīdamies runātājā. Mums aiz muguras stāv abi melnīgsnējie jaukteņi un indiāņu bariņš, bet priekšā un virs galvas slejas milzīgā, sarkanā klinšu siena, kas neļauj mums sasniegt iecerēto mērķi.

—   Nav vērts pat pieminēt,— teica mūsu ekspedīcijas vadītājs,— ka, pirmo reizi šeit ieradies, es darīju visu ko varēdams, lai uzkāptu klintī, bet, ja jau tas neizdevās man, cilvēkam, kas nodarbojas ar alpīnismu, tad citiem vispār nav ko mēģināt. Toreiz man gan nebija līdzi nekādu kalnu tūrista piederumu, toties tagad esmu apbru­ņojies ar visu nepieciešamo. Tāpēc ne brīdi nešaubos, ka man izdosies sasniegt šīs smailes virsotni, bet par uzkāp­šanu galvenajā grēdā nav ko domāt, jo tā ir pārāk stāva, gluži vai svērteniska. Pagājušo reizi man vajadzēja steigties, jo tuvojās lietus periods un arī pārtikas rezer­ves gāja uz beigām. Tā kā laiks man bija ļoti ierobežots, es paguvu izpētīt grēdu vienīgi kādas sešas jūdzes uz austrumiem no šejienes un tur nevienu kāpšanai piemē­rotu vietu neatradu. Nu, bet ko mēs tagad darīsim?

—   Šķiet, ka ir tikai viena kaut cik saprātīga iespēja,— teica profesors Samerlijs.— Ja jūs klintis esat izlūkojis austrumu virzienā, mums katrā ziņā jādodas uz rietu­miem, varbūt tur izdosies sameklēt kādu uzkāpšanai piemērotu vietu.

—  Pareizi,— piekrita lords Džons.— Tā vien rādās, ka plakankalne nav pārāk liela, tā ka iesim tikai apkārt un, ja neizdosies atrast nevienu vieglāku ceļu augšup, atgrie­zīsimies šai pašā vietā.

—  Es mūsu jaunajam draugam jau paskaidroju,— sacīja Celindžers (par mani viņš allaž runā kā par desmitgadēju skolas puiku),— ka doma par kaut cik vieglāku ceļu vispār atkrīt gaužām vienkārša iemesla dēļ: ja šāds ceļš pastāvētu, plakankalne sen vairs nebūtu izolēta no pārējās pasaules un tādējādi zustu arī tie apstākļi, kas dzīvnieku pasaulei šeit devuši iespēju pār­kāpt visus dabas likumus par sugu saglabāšanos. Un tomēr es pieļauju domu, ka klinšu grēdā ir arī tādas vietas, kurās pieredzējis alpīnists var sasniegt virsotni, bet pa kurām nekādi nespēj norāpties neveiklie, smagie dzīvnieki. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tāda vieta ir.

—   Kā jūs to tik droši varat zināt?— skarbi iejautājās profesors Samerlijs.

—   Ļoti vienkārši — mans priekštecis amerikānis Meipls Vaits galu galā bija sasniedzis plakankalni. Kā gan citādi viņš būtu varējis ieraudzīt to briesmoni, kas iezīmēts skiču burtnīcā?

—   Tur nu jūs aizsteidzaties priekšā pierādītiem fak­tiem,— ietiepīgi sacīja Samerlijs.— Es atzīstu, ka jūsu plakankalne patiešām pastāv, jo redzu to pats savām acīm, taču vēl nebūt neesmu pārliecināts, vai tur sastopa­mas arī dzīvas radības.

—   Ko jūs atzīstat, ser, vai ko neatzīstat — tam nudien nav itin nekādas nozīmes. Lai gan es priecājos, ka vismaz pati plakankalne ir aizgājusi līdz jūsu saprašanai.— Viņš pacēla acis un pēkšņi, pārsteigdams mūs visus, nolēca no akmens, sagrāba Samerliju aiz kakla un atgāza tā galvu atpakaļ.— Nu, ser,— viņš sauca aiz satraukuma aizsma­kušā balsī,— vai tagad jūs apjēdzat, ka plakankalnē mājo arī dzīvnieki?