Zudusi pasaule

Jau iepriekš minēju, ka pār klints malu nokarājas bieza zaļumu sega. Un šai zaļajā biezoknī pēkšņi pazibēja kaut kas melns un spožs. Kustīgais priekšmets lēnām līda uz priekšu, un, kad tas beidzot parādījās virs aizas, mēs ieraudzījām, ka tā ir milzīga čūska ar dīvaini plakanu, lāpstveidīgu galvu. īsu mirkli čūska pašūpojās mums virs galvas, mirdzinādama rīta saulē savus spīdīgos, viļņainos gredzenus. Tad tā laiski aizšļūca atpakaļ un pazuda krūmājā.

Samerlijs bija tā aizrāvies, ka nepretodamies ļāva Celindžeram grābt sevi aiz kakla. Bet tad viņš nokratīja kolēģa rokas un atkal ieņēma cienīgu stāju.

—   Es būtu jums gaužām pateicīgs, profesor Celin­džer,— viņš sacīja,— ja jūs, ieraudzījis kaut ko intere­santu, uzmanību tam necenstos pievērst, ķerdamies man pie rīkles. Pat visai parasta klinšu pitona parādīšanās nekādi nespēj attaisnot šādu vaļību.

—   Un tomēr plakankalnē ir dzīvība!— triumfēdams atsaucās viņa kolēģis.— Bet tagad, kad šo savu secinā­jumu esmu pierādījis tik skaidri, ka to apstrīdēt vairs nespēj neviens stulbenis, ne aizspriedumu vergs, man šķiet, ka pats labākais būtu atstāt mūsu nometni un doties uz rietumiem — varbūt kaut kur izdodas tikt augšā.

Klints piekāje bija nelīdzena un akmeņaina, tā ka uz priekšu virzījāmies gausi un ar lielām pūlēm. Pēkšņi ieraudzījām kaut ko tādu, kas mūs visus uzmundrināja. Bijām pienākuši pie kādreizējas apmetnes vietas, kur mētājās Čikāgas gaļas konservu skārdenes, pudele ar brendija etiķeti, salauzts konservu kārbu atgriežamais un dažnedažādas citas drazas. Kādā saņurcītā, saplēstā avīzes lapā vēl varēja salasīt nosaukumu «Chicago De- mocrat», bet datums bija galīgi izdzisis.

—  Tās nav manas mantas,— teica Celindžers.— Te droši vien apmeties Meipls Vaits.

Lords Džons vērīgi aplūkoja vareno kokveidīgo papardi, kas meta ēnu pār apmetnes vietu.

—  Paraugieties tikai!— viņš sacīja.— Tas, manuprāt, ir bijis ceļa rādītājs.

Pie papardes bija pienaglota koka šķiliņa, kas norādīja uz rietumiem.

—  Nudien, ceļa rādītājs gan,— piekrita Celindžers. — Un kā gan citādi? Sapratis, ka tālāk iet ir bīstami, mūsu priekštecis atstājis šo zīmi, lai tie, kas varbūt dotos viņu meklēt, zinātu atrast ceļu. Iespējams, ka mēs uzdur- simies vēl ne vienām vien šādām pēdām.

Viņa vārdi patiešām piepildījās, taču tas, ko mēs ieraudzījām, bija kaut kas šausmīgs un pavisam negai­dīts. Cieši gar klints pakāji aizstiepās slaidu, garu bambusu audze, tāda pati kā tā, ko bijām šķērsojuši sava ceļojuma sākumā. Dažas niedres sasniedza pat divdesmit pēdu augstumu, un to cietās, smailās galotnes slējās pret debesīm kā baismīgi šķēpi. Ejot garām šai audzei, man pēkšņi šķita, ka redzu pavīdam kaut ko baltu. Izbāzis galvu starp niedrēm, ieraudzīju zemē galvaskausu. Arī skelets gulēja turpat blakus, bet galvaskauss bija no tā atdalījies un pieripojis pāris soļu tuvāk niedrāja malai.

Indiāņi ar mačetēm pāris vēzienos izcirta šo vietu, un mūsu skatienam atklājās visa te kādreiz notikusī traģē­dija. No drānām gandrīz nekas nebija saglabājies, bet skeletam ap stilbiem rēgojās zābaku paliekas, un tās skaidri liecināja, ka to īpašnieks bijis eiropietis. Starp kauliem mētājās zelta pulkstenis ar uzrakstu «Hudzona, Ņujorka» un ķēdītē iestiprināta pildspalva. Turpat bla­kus gulēja arī sudraba cigarešu etvija ar vāciņā iegra­vētu uzrakstu *Dž. K. no A. E. S.». Metāls vēl nebija zaudējis spožumu, tā ka nelaime acīmredzot bija notikusi samērā nesen.

—  Kas gan tas varētu būt?— jautāja lords Džons.— Nabadziņš! Neviens kauls nav palicis vesels.

—  Un bambuss izaudzis cauri sašķaidītajām ribām,— piebilda Samerlijs.— Kaut arī šīs niedres aug ātri, nav domājams, ka līķis gulējis te tik ilgi, lai tas paspētu izstiepties divdesmit pēdu augstumā.

—  Par to, kas bijis šis cilvēks,— sacīja profesors Celin­džers,— man nav ne mazāko šaubu. Iekams piebiedrojos jums mistera Sortmena namā, es, jau braukdams pa Amazoni, ievācu jo sīkas ziņas par Meiplu Vaitu. Parā neviens neko nevarēja pateikt. Laimīgā kārtā man prātā ienāca doma, proti, par to zīmējumu amerikāņa skiču burtnīcā, kurā viņš attēlojis sevi brokastojam Rosario kopā ar kādu garīdznieku. So garīdznieku man beidzot izdevās atrast, un, lai gan viņam prāts tā vien nesās uz ķildošanos un viņš briesmīgi apvainojās, kad es apgal­voju, ka modernā zinātne agri vai vēlu darīs galu jebkādiem ticējumiem,— tomēr man izdevās iegūt dažu labu noderīgu ziņu. Meipls Vaits iegriezies Rosario pirms četriem gadiem — tātad divus gadus pirms tam, kad ieraudzīju viņa līķi. Tobrīd viņš nav bijis viens, viņam līdzi braucis kāds draugs — amerikānis Džeims Kolvers, kurš palicis laivā un ar garīdznieku nav sastapies. Tātad, manuprāt, nav ne mazāko šaubu, ka tas, ko mēs šeit redzam, ir Džeimsa Kolvera mirstīgās atliekas.