Zudusi pasaule

Taču, ja arī plakankalnē mīt aizvēsturiski dzīvnieki, to nevar būt pārāk daudz, jo turpmāko trīs dienu laikā mēs nevienu dzīvu radību vairs nemanījām. Visas šīs trīs dienas bijām virzījušies gar klints ziemeļu un austrumu sienu pa drūmu, neauglīgu tuksnesi, kur akmeņains klajums mijās ar meža putnu pārbagātām purva slīk­šņām. Sai pusē klintis ir pilnīgi nepieejamas, un, ja grēdas pakājē nebūtu šaurās, cietās akmens joslas, mums vajadzētu doties atpakaļ. Vairākkārt līdz jostasvietai iegrimām pustropiskā dūksnāja gļotainajā ķēpā. Taču mūsu stāvokli vēl ļaunāku padarīja jarakakas — šīs visin­dīgākās un bīstamākās Dienvidamerikas čūskas, kas te bija ierīkojušas īstu perinātavu. Izlocīdamies no smir­došā muklāja, uz augšu palēkdamies, šie drausmīgie mūdži metās mums virsū, un vienīgais glābiņš bija šautenes, ko mēs nemitīgi turējām kaujas gatavībā. Kā Jauns murgs uz mūžīgiem laikiem manā atmiņā droši vien paliks piltuvveidīgā ieplaka dumbrājā, kura bija aizaugusi ar blāvi zaļganiem ķērpjiem. Tas acīmredzot bija šo čūsku perēklis, jo visa ieplaka tā vien mudžēja no derdzīgajiem rāpuļiem, kuri locīdamies līda uz mūsu pusi; te jāpiebilst, ka tā ir raksturīga jarakakas īpašība — pir­majai mesties virsū cilvēkam. Čūsku bija pārāk daudz, lai tās visas apšautu, tāpēc mēs ņēmām kājas pār pleciem un skrējām, līdz pēdējie spēki izsīka. Nemūžam neaizmirsīšu, kā, pametis skatienu atpakaļ, vēl ilgi redzēju mūsu drausmīgās vajātājas snaicām kaklus starp niedrēm. Savā kartē mēs šo vietu arī nosaucām par jarakaku purvu.

Klintis pamazām zaudēja sarkano nokrāsu un nu jau bija brūnas kā šokolāde; zaļumu sega grēdas virsotnē, kas dažbrīd sasniedza labi ja trīssimt pēdu augstumu, kļuva arvien skrajāka, un tomēr mēs vēl arvien nevarē­jām atrast kāpšanai kaut cik piemērotu vietu. īstenībā klintis šķita vēl mazāk pieejamas nekā mūsu ceļa sākumā. Fotogrāfijā, ko uzņēmu no akmeņainā tuksneša puses, skaidri redzams, cik briesmīgi krauja šeit ir klinšu siena.

—  Nesaprotu,— es sacīju, kad mēs apspriedām tur­pmāko rīcību,— kur paliek lietus ūdens. Kaut kur klintīs taču vajadzētu būt izskalotām notekām.

—  Mūsu jaunajam draugam reizēm ataust saprāta gaisma,— uzsizdams man uz pleca, teica profesors Celin­džers.

—  Lietus ūdenim taču ir kaut kur jāpaliek,— es atkar- toju.

—  Viņš nudien ļoti jauki orientējas situācijā. Vienīgā nelaime — un par to mēs esam pārliecinājušies paši savām acīm —, ka šais klintīs patiešām nav nekādu ūdens noteku.

—  Bet kur tad tas paliek?— es nerimos.

—   Izskaidrojums, manuprāt, varētu būt gaužām vien­kāršs — ja jau nenotek uz āru, tam jāsakrājas kaut kur iekšpusē.

—  Jūs gribat teikt, ka plakankalnē ir ezers?

—  Laikam gan.

—  Ļoti iespējams, ka ezers izveidojies kādā senā krā­terī,— teica Samerlijs.— Visas šīs kalnu grēdas izcelsme katrā ziņā ir vulkāniskas dabas. Bet, lai kā arī tas būtu, man šķiet, ka plakankalnes virsma uz centra pusi kļūst arvien zemāka un vidū tai izveidojusies krietni liela ūdenstilpe, no kuras ūdens pa kādu pazemes kanālu aiztek uz jarakaku purvu.

—  Vai arī iztvaikodams notur ezera līmeni vajadzīgajā augstumā,— piebilda Celindžers, un abi augsti mācītie vīri atkal aizmaldījās kārtējos zinātniskajos strīdiņos, kas mums, pārējiem, šķita tikpat kā ķīniešu ābece.

Sestajā dienā mēs bijām apgājuši apkārt kalnu grēdai un atgriezāmies savā pirmajā apmetnē pie vientuļās, smailās klints radzes. Jutāmies pagalam satriekti, jo mūsu rūpīgie pētījumi bija skaidri parādījuši, ka pat visveiklākajam alpīnistam klints sienā neatrastos kāpša­nai piemērota vieta. Eja, uz ko norādīja Meipla Vaita vilktās bultas un kur viņš pats acīmredzot bija ticis augšā, šobrīd vairs nebija izmantojama.

Ko nu mums darīt? Pārtikas krājumi, kuriem pastā­vīgi pievienojām pa kādam medījumam, turējās vēl itin brangi, taču agri vai vēlu pienāks brīdis, kad vajadzēs tos papildināt. Turklāt pēc pāris mēnešiem varēja sākties lietus periods, un tad mēs tiktu aizskaloti līdz ar visu nometni. Klintis bija cietākas par marmoru, tā ka mums nepietiktu ne laika, ne iespēju tik lielā augstumā izcirst kaut vai šauru taciņu. Tāpēc nav arī nekāds brīnums, ka visu to vakaru mēs sadrūmuši nolūkojāmies cits citā un, ne vārda nepārmīdami, sākām rīkoties uz naktsguļu. Pēdējais, kas man iespiedies atmiņā, pirms laidos miegā, bija Celindžers, kurš tupēja pie ugunskura kā milzu varde, vareno galvu delnās atspiedis, un acīmredzot kavējās tik dziļās domās, ka pat nesadzirdēja manis novēlēto labunakti.