Zudusi pasaule

Otrais pāri bezdibenim devās Samerlijs. Var tikai pabrīnīties par neizsīkstošo enerģiju, kas slēpās šai traus­lajā ķermenī. Samerlijs katrā ziņā gribēja ņemt līdzi divas šautenes, tā ka nu jau abi profesori tika apbruņoti. Nākamajam bija kārta man, un es pūlējos neskatīties šausmīgajā bezdibenī zem mūsu tilta. Samerlijs pastiepa pretim šautenes laidi, un jau pēc mirkļa man izdevās satvert viņa roku. Toties lords Džons pārgāja baļķim pāri kā pastaigādamies — tieši kā pastaigādamies, jo viņš nekur neatbalstījās! Ir gan dzelzs nervi!

Un tā nu mēs visi četri beidzot bijām sasnieguši pasaku valstību, zudušo pasauli, ko savām acīm skatījis Meipls Vaits. Šķita, ka pienācis vislielākais uzvaras brīdis. Kurš gan varēja iedomāties, ka taisni šis brīdis kļūs par vislielākā posta sākumu? Atļaujiet kaut pāris vārdos pastāstīt, kā mums uzbruka šī briesmīgā nelaime.

Bijām pagājuši kādus piecdesmit jardus no aizas malas biezajā krūmājā, kad pēkšņi mums aiz muguras atska­

nēja šausmīgs brīkšķis. Metāmies atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru bijām nākuši. Mūsu tilta vairs nebija!

Pārliecies pār aizas malu, es pašā apakšā ieraudzīju zaru mudžekli un tā vidū pāršķēlušos stumbru. Jā, tas bija mūsu dižskābardis. Vai tiešām klints laukumiņa mala būtu nogruvusi? Pirmajā brīdī tas mums likās ticams izskaidrojums. Taču jau nākamajā mirklī no klints radzes viņas puses lēnām parādījās kāda melnīg­snēja seja — mūsu jauktenis Gomess. Jā, tas patiešām bija Gomess, tikai nevis vairs līdzšinējais Gomess ar liekuļoti kautrīgo smaidu un noslēpumaino izteiksmi sejā. Mums pretim raudzījās naidā zibsnījošas acis un neprā­tīgā atriebības priekā savaikstīta seja.

—  Lord Rokston!— viņš sauca.— Lord Džon Rokston!

—  Jā,— atbildēja mūsu ceļabiedrs,— šeit es esmu.

Pāri bezdibenim pāršalca griezīgi smiekli.

—  Tu tur esi gan, angļu cūka, un tur tu arī paliksi! Esmu gaidījis un gaidījis, līdz beidzot šis brīdis ir klāt. Grūti jums gāja, kamēr tikāt augšā, bet vēl grūtāk būs nokļūt atpakaļ zemē. Ak, nolādētie stulbeņi, nu jūs beidzot esat lamatās — visi kā viens!

Pārsteigumā mēs nespējām bilst ne vārda. Stāvējām un samulsuši raudzījāmies uz vientuļās klints laukumiņu. Liels, pārlūzis zars turpat zālītē skaidri liecināja, ka Gomess to izmantojis par sviru, lai izkustinātu mūsu tiltu. Seja bija nozudusi, bet tad atkal parādījās, kvēlo­dama vēl trakākā niknumā.

—   Daudz netrūka, un mēs būtu nogalinājuši jūs ar akmeni tai alā,— viņš kliedza,— bet tā būs vēl labāk. Lēnām un daudz briesmīgāk. Jūsu kauliņi balināsies tur klintsaugšā, un neviens nekad neuzzinās, kur esat pali­kuši, neviens jūs nemūžam neapraks. Kad tu izlaidīsi garu, atceries Lopesu, ko pirms pieciem gadiem nošāvi pie Putumajas upes. Es esmu viņa brālis un, lai tagad nāk kas nākdams, varēšu nomirt laimīgs, jo mans brālis ir atriebts.— Jauktenis nikni pakratīja dūri, un tad iestājās klusums.

Ja Gomess būtu atriebies un tūdaļ meties bēgt, varbūt viņam viss vēl beigtos laimīgi. Taču jaukteni pazudināja muļķīgā, nepārvaramā, romāņiem raksturīgā tieksme visu padarīt dramatisku. Turklāt Rokstons, cilvēks, kas pāri trejām zemēm tika daudzināts par «Rīksti tā kunga rokās», nebija īstais vīrs, ko nesodīti nonievāt. Gomess jau rāpās lejup klints radzes viņā pusē, taču, iekams viņš

sasniedza zemi, lords Džons jau bija paguvis plakankal­nes malā atrast vietu, no kurienes labi varēja tēmēt. Viens vienīgs šāviens, un, redzēt gan nekā neredzējuši, izdzirdām spalgu kliedzienu un dobju troksni, ķermenim atsitoties pret zemi. Kad Rokstons atgriezās, seja viņam šķita kā granītā cirsta.

—  Esmu bijis īsts vientiesis aizsietām acīm,— viņš rūgti sacīja.— Sai ķezā mēs esam iekūlusies tikai manas muļķības pēc. Lai kam, bet man gan vajadzēja palikt modram un atcerēties, ka šie cilvēki ilgi perina naidu un atriebību.

—  Bet kā tad ar to otru? Koku nogrūst zemē varēja tikai divatā.

—  Vajadzēja nošaut arī otru, bet, redziet, palaidu vaļā. Varbūt nav vainīgs. Un tomēr pareizāk būtu bijis nogali­nāt, jo, jums taisnība, bez viņa rokām Gomess droši vien neiztika.

Tagad, kad viss bija noskaidrojies, ikviens no mums, pametot skatienu pagātnē, atcerējās jaukteņa rīcībā šo to aizdomīgu — mūžīgo tieksmi izzināt mūsu plānus, kaut vai to reizi, kad viņu pieķēra pie telts noklausoties mūsu sarunu, slepus mums uzmestos naidīgos skatienus. Tā nu mēs apspriedām notikušo, cenzdamies iejusties jaunajos apstākļos, kad pēkšņi mūsu uzmanību saistīja neparasts skats lejā pie klinšu sienas.

Kāds cilvēks baltā apģērbā — neviens cits kā otrs jauktenis, kurš vēl bija palicis dzīvs,— joza, ko nagi nes, it kā viņam pa pēdām dzītos pati nāve. Pāris soļu attālumā pakaļ lēkšoja mūsu uzticamais nēģeru milzenis Sambo. Paši savām acīm redzējām, kā viņš uzklūp bēg­lim un abām rokām sažņaudz tam rīkli. Saķērušies viņi kādu brīdi valstījās pa zemi. Tad Sambo piecēlās, aplū­koja nekustīgo ķermeni un, līksmi pamājis mums ar roku, skriešus metās uz klints pusi. Baltais stāvs palika guļam nolejas vidū.