Zudusi pasaule

Toties nākamajā rītā mūs apsveica jau gluži cits Celindžers — šis Celindžers starot staroja tīksmē un pašapmierinātībā. Kad sapulcējāmies brokastīs, viņš noraudzījās uz mums ar tādu kā mākslotu kautrību acīs, it kā sacīdams: «Visu, ko gribat man teikt, es patiešām esmu pelnījis, taču, lūdzami, nelieciet man sarkt un paturiet uzslavas vārdus pie sevis!» Bārdu profesors bija paslējis gaisā, krūtis izriezis, vienu roku aizbāzis aiz svārku atloka. Tādā pozā viņš droši vien lāgiem redzēja sevi rotājam vēl neaizņemto Trafalgārskvēra pjedestālu un iedvešam londoniešos patiesas šausmas.

—  Eureka!— iesaucās profesors, cauri bārdai nozibinā- dams baltos zobus.— Džentlmeņi, jūs varat apsveikt mani, un mēs varam apsveikt cits citu. Uzdevums ir atrisināts.

—  Jūs atradāt ceļu, kā tikt augšā klintīs?

—  Uzdrošinos domāt, ka patiešām esmu to atradis.

—  Un kurā vietā?

Par atbildi profesors norādīja uz baznīcas smailei līdzīgo klints radzi pa labi no mūsu apmetnes.

Seja mums visiem — manējā jau nu katrā ziņā — iz­stiepās gara jo gara. Ka šajā smailē iespējams uzkāpt — to profesors Celindžers bija apgalvojis jau agrāk. Taču vientuļo klinti no plakankalnes šķīra šausmīgs bezdibenis.

—  Tur mēs nemūžam pāri netiksim,— es izdvesu.

—  Toties sasniegsim kalna virsotni,— atbildēja profe­sors.— Un, kad būsim tikuši augšā, varbūt man izdosies jums pierādīt, ka radoša gara atjauta nav tik viegli izsmeļama.

Pēc brokastīm mēs izkravājām saini, kurā mūsu ekspe­dīcijas vadītājs bija savācis visus kalnā kāpēja piederu­mus. Viņš paņēma rituli stipras, vieglas virves simt piecdesmit pēdu garumā, alpīnista radzes, skavas un vēl šādus tādus rīkus. Lords Džons bija pieredzējis alpīnists, un arī Samerlijs pāris reižu esot piedalījies grūtākos pārgājienos, tā ka es vienīgais no visas mūsu grupas šai ziņā biju galīgs iesācējs, taču cerēju, ka spēks un enerģija man pilnām aizstās trūkstošo pieredzi.

Īstenībā kāpšana nebija nezin kāds grūtais uzdevums, kaut gan atgadījās arī tādi brīži, kad mati man slējās stāvus. Pirmo ceļa pusi paveicām itin viegli, bet tad kāpums kļuva arvien kraujāks, līdz beidzot pēdējās piecdesmit pēdas mēs jau rāpāmies, vārda tiešākajā nozīmē rokām un kājām ķerdamies aiz katra vissīkākā izcilnīša, aiz katras plaisiņas klintī. Ne es, ne profesors Samerlijs nemūžam netiktu augšā, ja Celindžers pirmais nebūtu sasniedzis virsotni (tīrais brīnums, kur tādam smagnējam cilvēkam pēkšņi radās tik daudz rosmes!) un apsējis virvi apkārt milzīgajam kokam, kas auga klints galotnē. Pieķērušies pie virves, mēs aši vien uztrausāmies pa grubuļaino sienu un pēkšņi atjēdzāmies, ka jau esam klints virsotnē — uz maza, zāli apauguša laukumiņa kādu divdesmit piecu pēdu diametrā.

Kad cik necik biju paguvis atvilkt elpu, pirmais mani pārsteidza brīnumainais skats uz plašajām tālēm, kuras vēl nesen paši bijām šķērsojuši. Viss Brazīlijas līdzenums šķita izklāts mums zem kājām, tas aizstiepās nepārredza­mās tālēs, pie paša apvāršņa izgaisdams zilganā dūmakā. Tepat lejā pletās lēzenā, akmeņainā nogāze ar kokveidīga- jām papardēm, bet mazliet tālāk pāri sedlienei vīdēja dzelteni zaļganā bambusu audze, kur bijām atraduši skeletu; vēl tālāk parādījās koki un krūmi — tie kļuva arvien biezāki, līdz beidzot kā milzu mežs aizstiepās līdz pat apvārsnim un skatienam neaizsniedzams izgaisa tūkstošiem jūdžu tālumā.

Es vēl arvien aizgūtnēm raudzījos brīnišķīgajā ainavā, kad profesora smagā roka pēkšņi uzgūla manam plecam.

—  Skatieties uz šo pusi, jaunais draugs,— viņš sacīja,— vestigia nulla retrorsum. Nekad nelūkojieties atpakaļ, bet aizvien tikai sekojiet mūsu cildenajam mēr­ķim. v

Pagriezies es ieraudzīju, ka plakankalne atrodas tieši tādā pašā augstumā kā laukumiņš, uz kura mēs stāvējām, un zaļā krūmu josla ar retajiem kokiem likās tik tuvu, ka grūti bija pat aptvert, cik tā joprojām neaizsniedzama. Pēc acumēra aiza šķita kādas četrdesmit pēdas plata, taču bezdibenis paliek bezdibenis — vai nu četrdesmit pēdas, vai četrdesmit jūdzes. Ar roku aptvēris koka stumbru, noliecos pār aizu. Kaut kur tālu lejā pamanīju sīkus, tumšus plankumiņus — tur mūsu kalpi noraudzī­jās augšup uz mums. Klints abās pusēs aizai bija stāva kā siena.

—   Savādi nudien,— pēkšņi atskanēja profesora Samer- lija čerkstošā balss.

Atskatījies es ieraudzīju, ka viņš aizrautīgi pēta koku, pie kura biju pieķēries. Gludā miza un sīkās, stiegrotās lapiņas arī man šķita labi pazīstamas.

—  Tas taču ir dižskābardis!— es iesaucos.

—  Pilnīgi pareizi,— piekrita Samerlijs.— Arī mūsu dzimtenes pārstāvis svešā malā.

—  Ne tikai mūsu dzimtenes pārstāvis, ser,— sacīja Celindžers,— bet, ja vien atļauts turpināt salīdzinājumu, arī uzticams sabiedrotais. Sim dižskābardim jākļūst par mūsu glābēju.

—  Patiešām!— iesaucās lords Džons.— Tilts!