Zudusi pasaule

—  Tāpat kā nav gandrīz nekādu šaubu par to,— piebilda lords Džons,— kādā veidā šis cilvēks gājis bojā. Viņš nokritis no klints virsotnes vai arī ticis no turienes nogrūsts un uzdūries uz bambusiem. Kā gan citādi visi kauli būtu sadragāti, un kā šīs niedres, kas sniedzas tālu pāri mūsu galvai, būtu varējušas izurbties viņam cauri?

Mēs klusēdami stāvējām pie nelaimīgā ceļinieka pīš­ļiem un pārdomājām to, ko bija teicis lords Džons Rokstons. Klints galotne slējās pāri bambusniedru biezok­nim. Nebija šaubu, ka Kolvers patiešām nokritis no turienes. Bet vai viņš pats nokritis? Vai tas bijis nelaimes gadījums? Vai arī.. . Un nezināmo zemi jau apvija briesmīgas, nelaimi vēstījošas nojausmas.

Arvien vēl klusēdami, devāmies tālāk gar pašu klints sienu, kas bija tik gluda un līdzena kā bezgalīgie Antar- ktīdas ledāji, par kuriem biju lasījis, ka tie sniedzoties no vienas apvāršņa malas līdz otrai, blīvēdamies augstu pāri dreifējošo pētniecības kuģu mastiem. Piecu jūdžu attālumā mēs klintīs nemanījām nevienu plaisu, pat ne mazāko spraudziņu. Bet tad pēkšņi ieraudzījām kaut ko tādu, kas viesa sirdī jaunu cerību. Kādā klints iedobē, kur nevarēja piekļūt lietus, ar krītu bija uzvilkta bulta, kas, tāpat kā iepriekšējā, norādīja uz rietumiem.

—  Atkal Meipls Vaits,— teica profesors Celindžers. — Nabadziņš nojautis, ka reiz pa šīm pēdām soļos viņa cienīgi cilvēki.

—  Tātad viņam bijis arī krīts?

—  Jā, mugursomā starp citām mantām es atradu veselu kārbiņu ar pasteļiem. Atminos, ka no baltās krāsas pāri bija palicis tikai niecīgs galiņš.

—  Nekas, gluži ticams pierādījums,— sacīja Samer­lijs.— Atliek vienīgi sekot Meipla Vaita norādījumiem un doties rietumu virzienā.

Bijām nogājuši vēl kādas piecas jūdzes, kad klintī atkal ieraudzījām balto bultu. Te akmens sienā pirmo reizi manījām nelielu plaisu. Plaisas iekšpusē bija uzzīmēta vēl viena ceļa zīme, taču šeit tās smaile bija pavērsta citā virzienā, it kā norādītu kaut kur augšup klintīs.

Tā nu patiešām bija drūma vieta: klints sienas te slējās milzīgā augstumā, tā ka skatienam pavērās pavisam sīka, biezās zaļumu segas aizēnota zilo debesu spraudziņa un grēdas pakāji aizsniedza tikai rets nespodras gaismas stars. Vairākas stundas nebijām neko ēduši, grūtais, akmeņiem nosētais ceļš bija mūs pagalam nogurdinājis, taču nervu sasprindzinājums vēl arvien mums neļāva apstāties. Devām indiāņiem rīkojumu parūpēties par apmetni un visi četri, paņēmuši līdzi arī abus jaukteņus, gājām dziļāk iekšā šaurajā aizā.

Jau pie ieejas aiza šķita ne vairāk kā četrdesmit pēdu plata, taču tālāk tā strauji sašaurinājās, un vēl pēc brīža mums priekšā atkal pacēlās klints siena, tik krauja un gluda, ka par augšā kāpšanu te nevarēja būt ne runas. Skaidrs, ka šo ceļu mūsu priekštecis nebija gribējis norādīt. Devāmies atpakaļ — dziļumā aiza sasniedza labi ja ceturtdaļjūdzi —, un tad lorda Džona vērīgais skatiens pēkšņi atrada to, ko bijām meklējuši. Augstu virs mūsu galvas drūmajā pakrēslī ieraudzījām kaut ko vēl tum­šāku — tādu kā apli. Tā droši vien bija ieeja alā.

Klints piekāje bija kā nosēta ar akmeņu kaudzēm, tā ka šeit uzkāpt varēja pavisam viegli. Kad sasniedzām tumšo plankumu, visas šaubas izgaisa. Tā, protams, bija ieeja alā, turklāt tai blakus bija uzzīmēta vēl viena bulta. Tātad ši nu ir tā vieta un šis ir tas ceļš, pa kuru Meipls Vaits un viņa nelaimīgais ceļa biedrs uzkāpuši klinti.

Mēs jutāmies pārāk satraukti, lai atgrieztos nometnē, un nolēmām tūdaļ pat izpētīt alu. Lords Džons izņēma no mugursomas kabatas bateriju, lai ar to apgaismotu mums ceļu. Tad viņš devās tālāk, zibinādams alā bateri­jas mesto dzeltenās gaismas aplīti, un mēs cits aiz cita sekojām viņam pa pēdām.

Alu acīmredzot bija izskalojis ūdens, jo tās sienas bija gludas un visi akmeņi gluži kā noslīpēti. Iekļūt te varēja tikai pa vienam — un arī tad vajadzēja pieliekties. Apmē­ram piecdesmit jardu dziļi ala iestiepās klintājā gandrīz tam pilnīgi perpendikulāri, bet pēc tam pamazām cēlās uz augšu, pagriezdamās četrdesmit piecu grādu leņķī. Drīz vien tās kāpums kļuva arvien kraujāks, līdz beidzot mēs tupus rāpus traucāmies uz priekšu pa oļiem, kas bruka no mūsu svara. Pēkšņi lords Rokstons iesaucās:

—  Tālāk ceļš ir aizbērts!

Piegājuši cieši viņam klāt, mēs dzeltenās gaismas lokā ieraudzījām nogruvušus bazalta bluķus, kas sniedzās līdz pat alas griestiem.

—  Ala ir iebrukuši!

Izvilkuši pāris bluķu, mēs sapratām, ka tam nav nekādas nozīmes. Pat vēl ļaunāk — lielie akmeņi izkustē­jās, un cik tur trūka, lai tie sāktu velties pa slīpumu un samaltu mūs lupatu lēveros. Bija skaidrs, ka šo šķērsli pārvarēt mums nelīdzēs nekādas pūles. Ceļa, pa kuru gājis Meipls Vaits, vispār vairs nebija.

Pārlieku satriekti, lai vēl pārmītu kādu vārdu, mēs klupdami krizdami pa tumšo tuneli devāmies atpakaļ uz nometni.

Taču, pirms izkļuvām no alas, atgadījās kaut kas tāds, kam ir ļoti svarīga nozīme turpmāko notikumu gaitā.