Ir nu gan tīrie brīnumi, ko mēs te jau esam piedzīvojuši un vēl arvien piedzīvojam. Piecas apdriskātas piezīmju grāmatiņas, lēvenis šādu tādu papīra strēmeļu un viena vienīga pildspalva — tā ir visa mana bagātība; taču, kamēr vien roka spēs kustēties, es joprojām pierakstīšu ikkatru mūsu piedzīvojumu, ikkatru iespaidu, jo, tā kā mēs esam vienīgie cilvēku dzimuma pārstāvji, kam lemts skatīt šos brīnumus, man jācenšas fiksēt tos, iekams nekas vēl nav pagaisis no atmiņas un iekams ļaunais liktenis, kas kļūst arvien draudīgāks, nav mūs galīgi pieveicis. Vai Sambo kādreiz izdosies nogādāt šīs vēstules līdz lielajai upei, vai man pašam brīnumainā kārtā laimēsies atgriezties un pārvest tās mājās, vai varbūt kāds bezbailīgs pētnieks, izsekodams mūsu pēdām vismodernākajā vienplāksnī, atradis šo rokraksta tīstokli,— lai kā tas arī būtu, esmu pārliecināts, ka manis rakstītajām piezīmēm lemta nemirstība kā klasiskam patiesu notikumu izklāstam.
Nākamajā rītā pēc tās nelaimīgās dienas, kad bezgodis Gomess plakankalnē mūs ievilināja lamatās, sākās jauns piedzīvojumu posms. Pirmais notikums šai rītā nepavisam neradīja manī patīkamu iespaidu par vietu, kur bijām iekūlušies. Kad pamodos no īsās snaudas, kurā biju ieslīdzis vēl pēc rītausmas, mans skatiens atdūrās pret kaut ko gaužām dīvainu. Viena bikšu stara bija parāvu- sies uz augšu, un starp atloku un zeķi rēgojās kaila miesa. Un šai vietā es uz kājas ieraudzīju lielu, violeti sarkanu vīnogu. Pārsteigts gribēju to notraukt, taču šausmās sarāvos, jo vīnoga sašķīda starp īkšķi un rādītāja pirkstu, iztašķīdama uz visām pusēm asinis. Riebumā es iekliedzos, un abi profesori tūdaļ bija klāt.
— Bezgala interesanti,— teica Samerlijs, noliekdamies pār manu stilbu.— Milzīga ērce, kas acīmredzot vēl nav tikusi klasificēta.
— Mūsu pūliņu pirmie augļi,— kā arvien pamācošā sludinātāja tonī piebilda Celindžers.— Vajadzēs nosaukt par Ixodes Melouni. Tās sīkās nepatikšanas, mans jaunais draugs, ko jums sagādāja šis kodiens, ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to lielisko privilēģiju, ka jūsu vārds tiks ierakstīts zooloģijas mūžīgajos reģistros. Diemžēl jūs šo lielisko eksemplāru esat saspiedis tieši tai mirklī, kad tas remdēja izsalkumu.
— Šausmīgais derglis!— es iesaucos.
Profesors Celindžers protestēdams sarauca kuplās uzacis un kā mierinot uzlika savu vareno ķetnu man uz pleca.
— Jums vajadzētu attīstīt sevī prasmi uz visu raudzīties kā zinātniekam un kā zinātniekam arī visu objektīvi novērtēt,— viņš sacīja.— Filozofiski noskaņotam cilvēkam, tādam kā, piemēram, es, ērce ar visu savu lancetvei- dīgo smeceri un elastīgo vēderiņu šķiet tikpat daiļš dabas veidojums kā pāvs vai varbūt ziemeļblāzma. Man sāp sirds, dzirdot, cik niecinoši jūs par to runājat. Krietni papūloties, mums, bez šaubām, izdosies sameklēt vēl kādu eksemplāru.
— Šaubām patiešām nav pamata,— drūmi noteica Samerlijs,— jo viens tāds eksemplārs nule kā nozuda aiz jūsu krekla apkakles.
Celindžers palēcās stāvus gaisā un, iebaurojies vērša balsī, izmisīgi ņēmās raustīt svārkus un kreklu, gribēdams dabūt tos nost. Mums ar Samerliju uznāca tādi smiekli, ka maz ko varējām viņam palīdzēt. Beidzot kopīgiem spēkiem izdevās vareno torsu (piecdesmit piecas collas pēc drēbnieka mērlentes) atbrīvot no drānām. Profesora ķermeni klāja melnas spalvas, un mēs izvilkām šais džungļos apmaldījušos ērci, iekams tā bija paguvusi iekost. Taču apkārtējie krūmi ņudzēja vien no šās riebīgās sērgas, un mums ar visu apmetni atlika tikai pārvākties uz citu vietu.
Taču vispirms vajadzēja sazināties ar uzticamo nēģeri, kurš drīz vien jau parādījās klintsgalā, stiepdams līdzi kārbas ar kakao un cepumiem, kas tika pārvilktas mūsu pusē. No atlikušajiem pārtikas krājumiem mēs likām viņam paturēt savām vajadzībām tik daudz, lai varētu iztikt divus mēnešus. Pārējo uzdevām sadalīt indiāņiem kā samaksu par viņu darbu un atlīdzību par to, ka mūsu vēstules tiks nogādātas līdz Amazonei. Pēc pāris stundām jau redzējām, kā viņi cits citam aiz muguras, nesdami pa krietnam sainim uz galvas, aiziet pa to pašu ceļu, pa kuru mēs bijām šeit ieradušies. Sambo apmetās mūsu mazajā teltī tepat vientuļās klints pakājē, palikdams vienīgais, kas mūs saista ar pārējo pasauli.
Vajadzēja izšķirties par turpmāko rīcību. Apmetni no ērču apsēstā krūmāja mēs pārvācām uz nelielu laukumiņu, kam visapkārt cieši jo cieši auga koki. Pašā laukuma vidū gulēja daži gludi, plakani akmeņi, turpat blakus avotā urdza kristālskaidrs ūdens, un mēs, ērti izlaidušies jaunajā, tīrajā apmetnē, sākām kalt plānus, kā iekarot šo nezināmo zemi. Koku lapotnē klaigāja putni — visas balsis pārskanēja kāds ērmots, gari stiepts sauciens, ko nekad agrāk nebijām dzirdējuši,— taču ne citu skaņu, ne dzīvības zīmju nemanījām.