Zudusi pasaule

Līganajā dūksti bija palikuši pamatīgu trejpirkstu pēdu nospiedumi. Lai kas ari bijis šis dzīvnieks, tas devies pāri dumbrājam tieši mežā iekšā. Mēs apstājāmies, lai aplūkotu dīvainās pēdas. Ja te gājis putns — un kurš cits dzīvnieks varētu atstāt tādas pēdas?— tā kāja bijusi daudzkārt lielāka par strausa kāju, tā ka pašam putnam acīmredzot jābūt milzīgam. Lords Džons pameta visap­kārt žiglu skatienu un pielādēja šauteni ar divām patro­nām.

—  Dodu savu mednieka godavārdu,— viņš sacīja,— ka šīs pēdas ir gluži svaigas. Nav pagājušas vēl ne desmit minūtes, kopš šis radījums te slājis garām. Paraugieties, ūdens vēl arvien sūcas tajā tur pēdā, kas iespiedusies dziļāk dumbrā. Vai dieniņ, un te, redziet, gājis mazulis!

Patiesi — lielajām blakus aizstīdza tādas pašas mazas pēdiņas.

—  Bet ko jūs teiksiet par šo te?— iesaucās profesors Samerlijs un gavilēdams rādīja starp trejpirkstu pēdām kaut ko tādu, kas izskatījās pēc milzīgas cilvēka piecpirk- stu plaukstas nospieduma.

—  Skaidrs!— sajūsmināts sauca profesors Celindžers. v — Tādas pēdas esmu jau redzējis Dienvidanglijas kaļķak­mens slāņos. Sis radījums pārvietojas stāvus ar trejpirk­stu pakaļkājām, bet priekšējās ar pieciem pirkstiem tikai reizēm pieliek pie zemes. Putns nu gan tas nav, manu mīļo Rokston, putns noteikti ne.

—  Zvērs?

—  Nē, rāpulis — dinozaurs. Neviens cits dzīvnieks nebūtu atstājis tādas pēdas. Apmēram pirms deviņdesmit gadiem tās iedzina strupceļā kādu cienījamu Saseksas doktoru, taču kurš gan varēja cerēt.. . cerēt… ka izdosies ieraudzīt kaut ko tādu!

Pēdējie profesora vārdi izskanēja čukstā, un mēs pār­steigumā palikām nekustīgi stāvot. Iedami pa dīvainā radījuma pēdām, bijām izbriduši dumbrāju un izlauzu­šies cauri krūmu un koku čūkslim. Aiz tā skatienam pavērās meža klajumiņš, kur ganījās pieci nemūžam neredzēti, neiedomājami radījumi. Paslēpušies aiz krū­miem, mēs tos ņēmāmies vērot pēc sirds patikas.

Viņi, kā jau minēju, te ganījās veseli pieci — divi pieaugušie un trīs mazuļi. Augumā šie dzīvnieki bija nedabiski lieli. Pat mazuļi sasniedza ziloņa apmērus, bet,

ar ko varētu salīdzināt abus lielos, es pat nezinu teikt. Sīferpelēkā, zvīņainā āda, gluži kā ķirzakām, saulē mirguļoja. Visi pieci tupēja uz trejpirkstainajām pakaļkā­jām, atbalstīdamies pret plato, vareno asti, un ar maza­jām piecpirkstu priekšķepām lieca lejup koku zarus un apgrauza tiem lapas. Nezinu, kā precīzāk aprakstīt šo nezvēru izskatu, taču vislabāk jūs tos varēsiet iedomāties, ja teikšu, ka tie ir līdzīgi milzu ķenguriem, garumā sasniedz vismaz divdesmit pēdas, bet āda tiem tāda kā krokodiliem.

Kas zina, cik ilgi mēs tā sastinguši stāvējām, noraudzī- damies šai brīnumainajā skatā. Stiprs vējš pūta mūsu virzienā, bijām droši noslēpušies biežņā, un nezvēri nekādi nevarēja mūs pamanīt. Lempīgi aušodamies, ma­zuļi brīdi pa brīdim pielāčoja pie vecākiem un, palēkušies gaisā, ar dobju būkšķi krita gar zemi; spēka abiem vecajiem dzīvniekiem laikam bija liku likām, jo viens no tiem, nevarēdams aizsniegt kāda krietni liela koka la­potni, abām priekškājām apkampa tā stumbru un pār­lauza kā skaliņu. Tāda rīcība skaidri parādīja, cik šiem nezvēriem spēcīgi muskuļi un cik vāji attīstītas smadze­nes, jo varenais koks lūzdams uzgāzās milzenim taisni uz galvas, un tas skaļi ievaimanājās, it kā apliecinādams, ka arī tik liels radījums visu tomēr nespēj izturēt. Sis notikums acīmredzot vedināja nezvēru uz domām, ka ar to vien vēl briesmas nav galā, jo otra milzeņa un visu trīs mazuļu pavadībā viņš gausi aizslāja pa mežu. Brīdi mēs vēl redzējām šīferpelēkās muguras pazibam starp koku stumbriem un mazās galviņas te paceļamies virs krūmāja, te pazūdam biezoknī. Un tad nezvēri izgaisa mūsu skatienam.

Es palūkojos uz saviem biedriem. Lords Džons, pirkstu uz šautenes gaiļa uzlicis, vērīgi raudzījās briesmoņiem nopakaļ, un viņa skarbajās acīs mirdzēja medību kaisle. Ko gan viņš neatdotu, lai vienu šādu galvu varētu pakārt savā Olbenijas mājoklī virs kamīna blakus krusteniski saliktajiem airiem! Un tomēr saprāts lika viņam savaldī­ties, jo visa turpmākā mūsu ekspedīcijas gaita, visu šīs nezināmās zemes brīnumu atklāšana bija atkarīga tikai no tā, vai mūs kāds pamanīs vai ne. Abi profesori mēmā sajūsmā klusēja. Satraukumā, paši to neapzinādamies, viņi bija saķērušies rokās un tā nu stāvēja, kā mazi bērni blenzdami neizteicamajā brīnumā; Celindžera seju rotāja svētlaimīgs smaids, Samerlija mūžam dzēlīgie vaibsti bija atmaiguši godbijīgā sajūsmā.

—  Nunc dimittis!— viņš beidzot iesaucās.— Ko par to sacīs Anglijā?

—  Manu mīļo Samerlij, es jums kā lielu noslēpumu varu pateikt pilnīgi precīzi, ko sacīs Anglijā,— atbildēja Celindžers.— Viņi sacīs, ka jūs esat bezdievīgs melis un īsts šarlatāns, nevis zinātnieks,— tieši to pašu, ko jūs kopā ar visiem pārējiem teicāt par mani.

—  Kaut arī mēs parādīsim fotogrāfijas?

—  Viltojums, Samerlij! Rupjš viltojums!

—  Kaut arī mēs pārvedīsim neapgāžamus pierādīju­mus?