Zudusi pasaule

—  Ahā, tur mēs viņus pievārēsim! Melouns ar visu savu pretīgo Flītstrītas varzu vēl ķilkstēs, mūs slavē­dams. Divdesmit astotais augusts — diena, kad mēs kādā Meipla Vaita Zemes klajumā ieraudzījām piecus dzīvus iguanodonus. Ierakstiet to dienasgrāmatā, jaunais draugs, un nosūtiet savai tenku lapelei!

—  Un esiet gatavs saņemt redakcijā spērienu ar zā­baku pa mugurpusi,— piebilda lords Džons.— Tais pla­tuma grādos, kur atrodas. Londona, viss izskatās mazliet savādāk, manu mīļo zēn. Tur netrūkst cilvēku, kas ne par kādu naudu nestāstīs savus piedzīvojumus, jo neviens viņiem tā kā tā neticētu. Un kurš gan viņus ņemsies nosodīt? Jo arī mums pašiem pēc pāris mēnešiem viss piedzīvotais šķitīs viens vienīgs sapnis. Ko jūs teicāt, kā sauc šos nezvērus?

—  Iguanodoni,— atbildēja Samerlijs.— To pēdu nospie­dumi atrodami Heistingsas smiltājos, Ķentā un Saseksā. Visa Dienvidanglija vai mudžēja no šiem nezvēriem, kamēr vien tur nepietrūka leknu zālāju to barībai. Pēc tam apstākļi mainījās un šie dzīvnieki izmira. Toties šeit viss šķiet palicis kā sensenos laikos un iguanodoni te dzīvo vēl joprojām.

—  Ja vien mums kādreiz laimēsies izkļūt no šejienes svēikiem un veseliem, man katrā ziņā jādabū līdzi šā milzeņa galva,— sacīja lords Džons.— Ak kungs, dažs labs no maniem Somālijas un Ugandas draugiem, to redzēdams, kļūtu zaļš aiz skaudības! Nezinu, kā jums, draugi, ap dūšu, bet man gan tā vien rādās, it kā mēs visu laiku staigātu pa drausmīgi plānu ledu.

Arī mani neatstāja tāda pati noslēpumaina baiļu izjūta. Biezokņa drūmajā pakrēslī no visām pusēm mums uzglū­nēja briesmas, bet, ja vēl pametām skatienu ēnainajā lapotnē, sirdi iezagās neizprotamas šausmas. Tiesa gan, milzīgie radījumi, kurus ieraudzījām tieši tai brīdī, kad viņi apšķina kokiem lapas, bija pavisam nekaitīgi lopiņi, kuri cilvēkam nekā ļauna nevarēja nodarīt, taču kur ir teikts, ka šai brīnumu pasaulē nemājo vēl kādi citi negantāki briesmoņi, kas savā midzenī kaut kur starp akmeņiem vai krūmiem to vien gaida, lai mestos mums virsū! Man nav tikpat kā nekādas jēgas par aizvēsturis­kiem dzīvniekiem, toties jo skaidri atceros, ko reiz kādā grāmatā izlasīju par izmirušiem zvēriem, kuri mūsu lauvas un tīģerus apstrādātu tikpat viegli, kā šobrīd kaķis tiek galā ar peli. Un ja nu arī tādi briesmoņi mitinās Meipla Vaita Zemes džungļos!

Tai pašā rītā — pirmajā, ko pavadījām nezināmajā zemē,— mums jau bija lemts pārliecināties, ka šeit patie­šām no visām pusēm uzglūn briesmas. Pieredzējām kaut ko tik riebīgu, ka pat negribas atcerēties. Kā lords Džons sacīja, klajumiņu, kur ganījās iguanodoni, mēs patiešām atcerēsimies kā vienu vienīgu sapni, toties dumbrājs ar pterodaktiliem paliks atmiņā kā ļauns murgs. Pastāstīšu, kā tas īsti notika.

Virzījāmies uz priekšu cauri biezoknim gaužām lēni, daļēji tāpēc, ka lords Džons, izlūkodams apkārtni, neļāva paātrināt soli, daļēji tāpēc, ka abi mūsu profesori ik brīdi ar sajūsmas saucieniem metās virsū dažādām puķēm vai kukaiņiem, kuri pārstāvēja kādus vēl neredzētus tipus. Bijām nogājuši divas vai trīs jūdzes pa strauta labējo krastu, kad pēkšņi starp kokiem atkal parādījās prāvs klajums. Biezas krūmāju joslas galā kaudzēm vien mētā­jās lieli akmeņi — visa plakankalne, starp citu, bija kā nosēta ar šādiem akmeņiem. Lēnītēm virzījāmies uz to pusi caur brikšņiem, kas sniedzās gandrīz līdz krūtīm, kad pēkšņi izdzirdējām dīvainas skaņas, tādu kā svilp­šanu, kā zosu gāgāšanu, kas kļuva arvien skaļāka un skaļāka,— trokšņa cēlonis acīmredzot atradās turpat netālu. Lords Džons pacēla roku, dodams zīmi, lai mēs apstājamies, un pieliecies žigli joza uz akmeņu pusi. Pametis tiem pāri skatienu, viņš pārsteigumā sastinga. Tā nu viņš tur labu laiku stāvēja, it kā mūs pavisam aizmirsis, un, acis nenolaizdams, blenza kaut kādā brī­numā. Beidzot viņš pamāja, ka arī mēs varam nākt, ar paceltu roku rādīdams, ka jāuzvedas piesardzīgi. Visa viņa izturēšanās liecināja, ka mūs gaida kaut kas neredzēts, bet ļoti bīstams.