Zudusi pasaule

Lords Džons Rokstons pamatoti bija izteicis aizdomas, ka lidojošo briesmoņu kodiens var būt arī indīgs. Nāka­majā rītā pēc mūsu pirmā piedzīvojuma plakankalnē mums abiem ar Samerliju sākās stipras sāpes un drudzis, bet Celindžeram ceļgals bija tā satūcis, ka viņš tik tikko spēja pakustēties. Tāpēc mēs to dienu pavadījām nometnē, katrs pēc saviem spēkiem palīdzēdams lordam Džonam paaugstināt un nostiprināt dzelkšņaino žogu — mūsu vienīgo patvērumu. Atceros — mani augu dienu neatstāja sajūta, ka tiekam neatlaidīgi novēroti, bet, kas ir šis vērotājs un no kurienes viņš mūs uzrauga, to gan es nevarēju iedomāties.

Nespēdams atkauties no uzmācīgās sajūtas, es savas aizdomas uzticēju profesoram Celindžeram, kurš tūdaļ konstatēja, ka tas viss nākot no nervu uzbudinājuma, ko izraisījis stiprais drudzis. Taču es joprojām metu ašus skatienus uz visām pusēm bailēs kuru katru brīdi kaut ko ieraudzīt, bet neredzēju nekā cita kā vienīgi tumšo dzelkšņainā žoga mudžekli un biedīgi drūmo pakrēsli zem milzu koku lapotnes velvēm. Un tomēr šī sajūta par briesmām, kas mums uzglūn jau tepat tuvumā, ar katru brīdi pieņēmās spēkā. Iedomājos indiāņu māņticīgās šausmas no biedīgā Kurupuri, kas slepus pielavās bie­zoknī, un jau gandrīz noticēju, ka pats drausmīgais meža

gars seko mums, ka esam uzdrošinājušies ielauzties viņa neaizskaramās valstības vissvētākajā stūrīti.

Sajā nakti (tā jau bija trešā, ko pavadījām Meipla Vaita Zemē) atgadījās kaut kas tāds, ka mēs ilgi nespē­jām atjēgties no šausjnām un nezinājām, kā pateikties lordam Džonam, kurš, spēkus netaupīdams, bija pūlējies, lai mūsu nometne kļūtu neieņemama. Gulējām pie izplēnē­jušā ugunskura, kad mūs pēkšņi pamodināja vai, parei­zāk sakot, uzrāva no miega nedzirdēti briesmīga klieg­šana un spiegšana. Nezinu nevienu skaņu, kurai varētu pielīdzināt šo ārprātīgo troksni, kas šķita nākam tepat no pāris simtu jardu attāluma. Tik griezīgi varētu svilpt vienīgi lokomotīve, taču tās mehāniskais svilpiens ir dzidrs un tīrs, bet šais dobji vibrējošajos brēcienos jautās bailes un šausmas. Mēs aizspiedām ausis, jo nervi vairs neizturēja. Miesu man pārklāja auksti sviedri un sirds sažņaudzās nelaimes nojausmā. Nepanesamas ciešanas, ko uzsūtījusi augstā debesu vara, bezgalīgs posts un bēdas — viss saplūda šai briesmīgajā moku kliedzienā. Bet tad kā ērmīgs pavadījums skaudrajiem brēcieniem pievienojās zemi, dobji grudzinoši, saraustīti kluksti — kāds aizsmakušā balsī smējās. Šaušalīgais duets ilga vismaz trīs četras minūtes, saceldams kājās visus koku zaros guļošos putnus. Tad troksnis apklusa tikpat pēkšņi, kā bija sācies. Mēs krietnu brīdi nosēdējām, šausmās klusēdami. Lords Džons iemeta ugunskurā klēpi žagaru, un liesmu sarkanā blāzma apspīdēja manu ceļabiedru sasprindzinātās sejas un atplaiksnījās kuplajos koku zaros.

—   Kas tas tāds bija?— es čukstus jautāju.

—   No rīta uzzināsim,— atbildēja lords Džons.— Kaut kur pavisam tuvu — varbūt pat tanī klajumā.

—   Mums bija lemta laime savām ausīm izdzirdēt aiz­vēsturisku traģēdiju — dramatisku notikumu, kas norisi­nājās niedrājā pie kādas juras perioda lagūnas, kur milzu drakons slīkšņā pieveica kādu augumā mazāku ķirzaku,— Celindžers sludināja tik svinīgi kā vēl nekad.— Labi gan, ka dzīvības attīstības gaitā cilvēks parādījās viens no pēdējiem. Pirms viņa uz zemes mita tādi milzeņi, ko nespētu pieveikt ne bezgalīga drosme, ne atjautīgi izvei­dotas ierīces. Ko pret tādiem spēkiem, kas te pagājušo nakti plosījās, cilvēkam līdzētu linga, metamais šķēps vai loks un bulta? Pret šādiem briesmoņiem neko nespētu iesākt pat visjaunākās sistēmas šautene.

—  Es gan domāju, ka uz savu draudziņu varu paļau­ties,— sacīja lords Džons, noglāstīdams veco «ekspresi». — Taču arī šis nezvērs laikam vis nebaidītos riska.

Samerlijs pacēla roku.

—  Klusu!— viņš iešņācās.— Man šķiet, es dzirdu soļus.

Mēmajā klusumā ieskanējās dobja, vienmērīga dipoņa.

Tie bija kāda dzīvnieka soļi — uz zemes piesardzīgi tika liktas mīkstas, bet smagas ķepas. Nezvērs lēnām lavījās apkārt nometnei un apstājās pie pašas ieejas. Varēja sadzirdēt pat tā dobji svelpjošo elpu. No šīm jaunajām nakts šausmām mūs šķīra vienīgi trauslais žogs. Sagrā­bām katrs savu šauteni, bet lords Džons izvilka no dzelkšņainā pinuma vairākus zarus, izveidodams tādu kā ambrazūru.

—  Goda vārds!— viņš čukstēja.— Man liekas, es to redzu.

Es pieliecos un pāri lorda Džona plecam ielūkojos spraugā. Jā, arī es redzēju. Koka tumšajā ēnā vīdēja kaut kas vēl tumšāks — gluži melns, neskaidrs, bezveiv dīgs —, pie zemes draudīgi pieplakušais stāvs pauda mežonīgu spēku. Nezvērs nebija lielāks par zirgu, bet tā šņācošā elpa — ritmiska un dziļa kā tvaika mašīnas pulsēšana — liecināja par varenu organismu. Reiz, kad tas pakustējās, man pretim paspīdēja drausmīgas, zaļga­nas acis. Un tad kaut kas dīvaini iečabējās — briesmonis acīmredzot lēnām virzījās uz priekšu.

—  Tūliņ laikam lēks!—es iesaucos, uzvilkdams gaili.