Zudusi pasaule

—  Nešaujiet! Dieva dēļ, nešaujiet!— čukstēja lords Džons.— Šāviena troksnis tādā nakts klusumā aizskanēs jūdzēm tālu. Lai tas paliek pats pēdējais līdzeklis.

—  Ja šis nezvērs pārrāpsies pāri žogam, mēs esam pagalam,— sacīja Samerlijs, balsij aizlūstot nervozā smiekliņā.

—  Nē, pāri gan viņš netiks,— iesaucās lords Džons,— bet ar šaušanu nesteidzieties! Varbūt es tāpat tikšu ar viņu galā. Vismaz var pamēģināt.

Drosmīgāku rīcību grūti iedomāties. Lords Džons nolie­cās pie ugunskura, izrāva no liesmām degošu zaru un jau nākamajā mirklī bija izspraucies pa žogā ierīkoto šau­jamo lūku. Briesmonis, draudīgi ņurdēdams, panācās uz priekšu. Lords Džons, ne brīdi nevilcinādamies, ašiem, viegliem soļiem metās tam pretim un ietrieca degošo pagali tieši purnā. īsu mirkli man gar acīm pazibēja milzu krupja riebīgais vieplis, kārpaina, it kā lepras

izvagota āda un plats, svaigām asinīm notašķīts purns. Bet tad nobrīkšķēja krūmi, un mūsu baismais viesis bija nozudis.

—   Es jau tā domāju, ka ugunij pretim viņš nestāsies,— atgriezies iežogotajā laukumā un iemetis pagali degoša­jos žagaros, smiedamies teica lords Džons.

—   Tas nu bija pārāk traks risks!— mēs vienā balsī iesaucāmies.

—   Cits nekas neatlika. Ja nezvērs iemaldītos mūsu fortā, mēs, viņu apšaudīdami, nomiegtu cits citu. Bet, ja šautu caur žogu un briesmoni ievainotu, viņš tik un tā mestos mums virsū, turklāt šāviena troksnis būtu atklā­jis mūsu atrašanās vietu. Visā visumā man šķiet, mēs esam itin veikli izkūlušies no ķezas. Bet kas tas īsti bija par lopiņu?

—   Es gan nevaru precīzi noteikt, pie kādas sugas šis dzīvnieks būtu pieskaitāms,— teica Samerlijs, noliekda­mies pie ugunskura, lai aizdegtu pīpi.

—   Nevēlēdamies kompromitēt sevi ar neprecīzām zi­ņām, jūs apliecināt, ka esat īsts zinātnieks,— pēkšņā augstprātīgā laipnībā sacīja Celindžers.— Arī es pagai­dām varu izteikt vienīgi vispārīgu spriedumu, ka dzīv­nieks, ar kuru mēs šonakt sastapāmies, acīmredzot pieder pie kādas gaļēdāju dinozauru pasugas. Jau agrāk tiku minējis, ka plakankalnē šādu dzīvnieku eksistence ir pilnīgi iespējama.

—   Mums allaž jāpatur prātā,— piebilda Samerlijs, — ka ir vēl daudz tādu aizvēsturisku dzīvības formu, par kurām mums nav absolūti nekādu ziņu. Veltīgi būtu domāt, ka mēs spēsim saukt vārdā ikvienu radību, kas šeit gadīsies ceļā.

—   Pilnīgi pareizi. Labākajā gadījumā mēs varam dot tikai aptuvenu klasifikāciju. Varbūt jau rīt kāds jauns pierādījums dos iespēju precīzāk noteikt sugas un pasu­gas. Bet šobrīd gan derētu izgulēt iztraucēto miegu.

—   Taču kādam jāuzņemas sarga pienākumi,— apņē­mīgi sacīja lords Džons.— Sādā zemē labāk neriskēt. Tādēļ ierosinu turpmāk noteikt divas stundas garas dežūras katram.

—   Nu tad, uzņemdamies pirmo dežūru, es varēšu izpī­pēt savu pīpi,— teica profesors Samerlijs, un kopš tās nakts mēs ne reizi nelikāmies gulēt bez apsardzes.

No rīta drīz vien atklājās, kas izraisījis negantos nakts trokšņus. Klajums, kur ganījās iguanodoni, bija kļuvis par drausmīga slaktiņa liecinieku. Ieraudzījuši prāvās asiņu peļķes un visapkārt maurā izsvaidītos pamatīgos gaļas gabalus, mēs sākumā domājām, ka te apkauts vesels bars dzīvnieku, taču, vērīgāk ielūkojušies atliekās, sapratām, ka kritis viens vienīgs milzu iguanodons, ko vārda vistiešākajā nozīmē drisku driskās saplosījis kāds augumā varbūt tikpat liels, taču daudz spēcīgāks radī­jums.

Abi mūsu profesori iedziļinājās kārtējā zinātniskajā strīdā, pētīdami katru muskuļu šķiedriņu, kur vien va­rēja samanīt mežonīgo zobu un milzīgo nagu pēdas.

—  Pagaidām jāatturas no jebkādiem spriedumiem,— teica profesors Celindžers, uzlicis uz ceļgala prāvu bālga­nas gaļas gabalu.— Pēc dažas labas pazīmes var domāt par zobenzobaino tīģeri, kura pārakmeņojušās paliekas vēl arvien tiek atrastas alās starp drupu iežiem, taču zvērs, ko mēs šonakt redzējām paši savām acīm, bez šaubām, ir krietni lielāks un tajā saglabājušās vēl daudzas rāpuļu pazīmes. Es, piemēram, domāju, ka tas varētu būt alozaurs.

—  Vai megalozaurs,— piemetināja Samerlijs.

—  Pilnīgi pareizi. Jebkurš no lielākajiem gaļēdājiem dinozauriem. To vidū sastopami paši briesmīgākie plēso­ņas, kādi jebkad mituši uz zemes par postu visai dzīvajai radībai. Un par svētību dabas zinātņu muzejiem.— Un Celindžers skanīgi iesmējās, tik asprātīga viņam šķita šī doma, jo, gaužām trūcīgi apveltīts ar humora izjūtu, viņš allaž skaļi apjūsmoja ikvienu savu joku, lai cik rupjš tas arī padevās.

—  Jo mazāk mēs trokšņosim, jo būs labāk,— strupi noteica lords Džons.— Neviens nezina, kas vēl te ložņā apkārt. Ja šis kustonis ņems un atgriezīsies, lai ieturētu brokastis, bet ceļā pagadīsimies mēs, diez vai kāds vēl gribēs smieties. Starp citu, kas šī ir par zīmi — te, uz iguanodona sāna?