Zudusi pasaule

—  Neiedomājami interesants un pārliecinošs piedzīvo­jums!— sacīja Celindžers, kad mēs nonācām pie strauta, kur viņš apmazgāja sasisto ceļgalu.— Lai nu par ko, Samerlij, bet par saniknotu pterodaktilu paražām mēs gan esam ieguvuši izsmeļošas ziņas.

Samerlijs slaucīja asinis, kas sūcās no ievainojuma pierē, bet es pūlējos pārsiet diezgan nejauko dūriena brūci uz kakla. Lorda Džona svārkiem bija atrauta piedurkne, taču nezvēra zobi viņam tikai mazliet bija ieskrambājuši plecu.

—  Te der piemetināt,— turpināja Celindžers,— ka mūsu jaunā drauga brūce neapšaubāmi ir dūriena rezul­tāts, bet piedurkni lorda Džona svārkiem varēja izraut tikai ar zobiem. Mans gadījums atkal ir citāds — es saņēmu belzienus ar spārniem pa galvu, tā ka esam iepazinušies ar dažādām šo nezvēru uzbrukšanas meto­dēm.

—  Cik tur trūka, un mums gals būtu bijis klāt,— drūmi sacīja lords Džons,— bet vai var iedomāties vēl drausmīgāku nāvi — krist šo riebekļu nagos! Kā man negribējās šaut, taču citas izejas diemžēl nebija.

—  Ja jūs nebūtu šāvis, mēs te vis vairs nestaigātu,— es pārliecinoši sacīju.

—  Varbūt tiešām viss vēl beigsies labi,— viņš teica.— Sais meža biezokņos droši vien it bieži lūst un šķeļas koki, un tad jau brīkšķis iznāk vēl skaļāks par šautenes šāvienu. Bet, ja jūs man piekrītat, šodien mums satraukumu bijis tiku tikām, tāpēc vajadzētu doties atpakaļ uz nometni un salūkot sanitārajā somā karbol- skābi. Kas zina, varbūt šiem izdzimteņiem no mutes nāk visbriesmīgākā inde!

Laikam gan neviens cilvēks kopš pašiem pasaules pirmsākumiem nav piedzīvojis tik traku dienu. Mūs gaidīja atkal jauns pārsteigums. Kad, iedami gar strauta malu, beidzot iznācām klajumā un ieraudzījām savas nometnes dzelkšņaino aizžogojumu, nospriedām, ka piedzīvojumi vismaz pagaidām beigušies. Taču dabūjām vēl krietni palauzīt galvu. Ieeja Celindžera fortā nebija aizskarta, žogs stāvēja, kā stāvējis, un tomēr mūsu prombūtnes laikā nometni bija apciemojis kāds liels un spēcīgs radījums. Zemē nemanīja nevienas pēdas, un vienīgi milzīgā ginka zars, noslīdzis zemu pār mūsu fortu, norādīja, pa kādu ceļu nezināmais viesis nācis un gājis, bet tā pārdabisko spēku skaidri apliecināja mūsu nolikta­vas stāvoklis. Mantas bija izsvaidītas juku jukām, kāda gaļas konservu kārba sašķaidīta gabalos, lai tādējādi nobaudītu tās saturu. No patronu kastes pāri bija paliku­šas tikai driskas, un blakus tai mētājās čaulīšu paliekas. Sirds atkal sažņaudzās neskaidru briesmu nojautā, un mēs bažīgi ielūkojāmies tumšajās ēnās visapkārt, jo ikviena no tām varbūt slēpa kaut ko bīstamu. Cik labi kļuva, kad pēkšņi izdzirdējām Sambo balsi un, piegājuši pie plakankalnes malas, ieraudzījām nēģeri smaidā atiez- tiem zobiem sēžam vientuļās klints virsotnē.

—  Viss labs, mister Celindžer, viss labs!— viņš sauca.— Man ir šite. Nav baidīties. Jūs tik saukt, un Sambo ir klāt.

Nēģera lādzīgā, melnā seja un milzīgie plašumi, kas sniedzās gandrīz vai līdz Amazones pietekai, pa kuru bijām atbraukuši, atgādināja, ka mēs arvien vēl atroda­mies uz tās pašas zemes, ka ir divdesmitais gadu simtenis un ka nekādi burvju spēki nav aiznesuši mūs uz nezi­nāmu planētu, kur vēl tikai mazpamazām sāk veidoties dzīvība. Cik grūti bija iedomāties, ka vēl mazu gabaliņu aiz mēļās apvāršņa svītras plūst varena upe, pa kuru brauc lieli tvaikoņi, un ka cilvēki tur tērzē par dzīves sīkumiem, bet mēs, nošķirti no visas pasaules, klimstam starp aizvēsturiskiem radījumiem un varam vienīgi noraudzīties uz to pusi un skumt pēc visa, kas palicis tālu no mums!

Vēl man atmiņā palicis kāds šās neparastās dienas notikums, un ar to es arī savu vēstuli beigšu. Gūtie ievainojumi acīmredzot bija satracinājuši abus profeso­rus, un viņi ņēmās strīdēties par to, vai dzīvnieki, kas mums bija uzbrukuši, pieskaitāmi pie pterodaktilu vai dimorfodonu ģints, un darbā tika laisti skarbi vārdi. Lai nedzirdētu šo ķildu, es pagāju gabaliņu tālāk un apsēdos uz kāda krituša koka stumbra izpīpēt pīpi, kad pēkšņi ieraudzīju lordu Džonu nākam uz manu pusi.

—  Klausieties, Meloun,— viņš sacīja,— vai jūs atcera­ties to vietu, kur mitinājās šie briesmoņi?

—   Ļoti labi atceros.

—   Kaut kas līdzīgs vulkāna krāterim, vai ne?

—   Pilnīgi pareizi,— es atbildēju.

—   Vai jūs ievērojāt, kāda tur ir zeme?

—  Akmeņaina.

—  Bet ap dīķiem — tur, kur aug niedres?

—  Tāda kā zilgana. Izskatījās pēc māliem.

—  Pareizi. Vulkāna krāteris ar zilganiem māliem.

—  Un kas tad ir?— es vaicāju.

—   Ak, nav jau nekas,— viņš noteica un aizsojoja atpa­kaļ uz nometni, no kurienes vēl arvien skanēja mūsu augsti mācīto ķildnieku skaļais duets — augstais, griezī­gais Samerlija tenors aizgūtnēm centās pārspēt Celin­džera sulīgo basu. Iespējams, ka lorda Džona vārdi man aizmirstos, ja tonakt es nebūtu vēlreiz dzirdējis viņu murminām: «Zilgans māls… māls vulkāna krāterī!» Tie bija pēdējie vārdi, kas man iespiedās apziņā, pirms novārdzis iegrimu ciešā miegā.

XI nodaļa ARI ES REIZ ESMU DIENAS VARONIS