Tā nu pēc krietna brīža, atvilcis elpu un atjēdzies no bailēm, rāpos atkal tālāk. Reiz gadījās uzkāpt uz satrunējuša zara, un tad es pāris sekunžu paliku karājamies tikai rokās vien, taču vispār varu teikt, ka rāpšanās vedās gaužām viegli. Mazpamazām lapas kļuva retākas, un, sajutis sejā pūšam vēju, es sapratu, ka visi pārējie koki palikuši kaut kur zemāk. Tomēr biju cieši apņēmies neskatīties apkārt, iekams nebūšu sasniedzis pašu galotni, tāpēc cītīgi kāpu vien augstāk, līdz koks zem mana svara sāka liekties. Tad es apsēdos kādā zaru žuburā un, ērti iekārtojies, aplūkoju brīnumaino panorāmu, kas pavērās manam skatienam šai noslēpumainajā zemē, kur liktenis mūs bija atvedis.
Saule jau tuvojās rietam, bet vakars bija iegadījies tik dzidrs un skaidrs, ka visa plakankalne parādījās kā uz delnas. No šāda augstuma skatīta, tā šķita gluži ovāla, trīsdesmit jūdžu gara, divdesmit plata. Pēc formas tā bija līdzīga seklai piltuvei, kuras centrā ieraudzīju prāvu ezeru. Ezera apkārtmēru es lēsu uz savām desmit jūdzēm; bieziem meldriem apaudzis, tas zaļgani spulgoja vakara blāzmā, un vietumis no ūdens iznirušās dzeltenās smilšu sēres maigajos rieta saules staros zeltaini vizēja. Gar šo sēkļu malām smiltīs gulēja kaut kādi tumši priekšmeti — pārāk lieli, lai būtu aligatori, pārāk gari, lai būtu laivas.
Binoklī saskatīju, ka tās ir dzīvas radības, taču pie lielākas skaidrības tomēr netiku.
No tās plakankalnes malas, kur bijām ierīkojuši nometni, mežiem biezi apaugušas nogāzes ar šur tur samanāmiem klajumiem aizstiepās piecu sešu jūdžu garumā līdz pat ezeram piltuves centrā. Gandrīz turpat zem kājām ieraudzīju iguanodonu klajumu, bet mazliet tālāk, kur koki bija it kā sastājušies aplī,— pterodaktilu purvu. Toties otra plakankalnes puse izskatījās pilnīgi citāda. Tur bazalta klintis, tādas pašas kā tās, kas apjoza plakankalni no ārpuses, pacēlās vismaz divsimt pēdu augstā, stāvā sienā, kuras nolaidenajā pakājē auga mežs. šai sarkanajā klinšu sienā mazu gabaliņu virs zemes binoklī ieraudzīju daudz tumšu iedobumu — tās, iespējams, bija alu ieejas. Vienā no tām kaut kas bāli mirguļoja, taču man nekādi neizdevās saskatīt, kas tas tāds ir. Tupēju kokā, zīmēdams karti, līdz saule norietēja un kļuva tik tumšs, ka neko vairs nevarēja redzēt.
Tikai tad es norāpos lejā pie saviem biedriem, kuri zem koka nepacietīgi mani gaidīja. Nu vienreiz ari es biju dienas varonis! Viens pats biju visu izdomājis un viens pats ari izdarījis; un te nu bija karte, kas paglābs mūs no mēnešiem ilgas gluži aklas taustīšanās pa šo zemi, kur no visām pusēm uzglūn briesmas. Visi ekspedīcijas locekļi svinīgi spieda man roku. Taču, iekams viņi ķērās pie manas kartes pētīšanas, izstāstīju visu par sastapšanos ar pērtiķcilvēku.
— Viņš tur bija tupējis visu laiku,— es teicu.
— Kā jūs to zināt?— apjautājās lords Džons.
— Nevienu brīdi mani neatstāja sajūta, ka mūs novēro kāda ļauna acs. Es jums par to reiz jau ieminējos, profesor Celindžer.
— Mūsu jaunais draugs man patiešām kaut ko tamlīdzīgu sacīja. Ne jau velti viņš pārstāv ķeltu temperamentu, kas cilvēku dara visai jūtīgu pret šādiem iespaidiem.
— Visa telepātijas teorija .. .— aizkūpinādams pīpi, iesāka Samerlijs.
— Pārāk plašs jautājums, lai to pašlaik iztirzātu,— apņēmīgi viņu pārtrauca Celindžers.— Sakiet labāk,— viņš uzrunāja mani gluži tāpat, kā bīskaps uzrunā svētdienas skolas audzēkni,— varbūt jūs manījāt, vai šis radījums var pieliekt īkšķi pie delnas?
— Nē, to gan es neredzēju.
— Vai viņam bija aste?
— Nē.
— Vai pakaļkājas bija piemērotas tveršanai?
— Diez vai viņš citādi būtu spējis tik veicīgi aizlaisties pa zariem.
— Dienvidamerikā, ja atmiņa mani neviļ… piezīmes pataupiet vēlākam laikam, profesor Samerlij .. . konstatētas trīsdesmit sešas pērtiķu sugas, bet par antropoīdiem gan nekad nekas nav dzirdēts. Tagad nu mēs esam noskaidrojuši, ka plakankalnē tie tomēr ir sastopami, lai gan no gluži citas pasugas nekā tie spalvainie gorillas, kas nekad nav redzēti citur kā vienīgi Āfrikā un Austrumos. (Sai mirklī man tā vien gribējās iebilst, ka diezgan tuvu gorillas radinieku esmu redzējis pat Kensingtonā.) Seit sastopamajam tipam ir gaiša ādas krāsa un ar bārdu apaugusi seja,— bālums izskaidrojams ar to, ka pērtiķis augu dienu pavada kokos biezās lapotnes aizsegā. Tātad jautājums, ar ko mēs saduramies, ir tāds: vai šis radī
jums stāv tuvāk pērtiķim vai cilvēkam? Ja tuvāk cilvēkam, varam pieļaut domu, ka beidzot ir atrasts tas, ko vienkāršā tautas valodā sauc par «iztrūkstošo posmu». Mūsu uzdevums ir nekavējoties atrisināt šo problēmu.
— Nekas tamlīdzīgs!— viņu strupi pārtrauca Samerlijs.— Tagad, kad mums rokās ir karte, ko esam ieguvuši tikai ar mistera Melouna atjautību un enerģisko rīcību (nevaru nociesties, nepieminējis šos vārdus), mūsu vienīgais uzdevums ir nekavējoties sveikiem un veseliem izkļūt no šās briesmu vietas.
— Civilizācijas labumi dīda,— iestenējās Celindžers.