Zudusi pasaule

Nakts bija apbrīnojami klusa, taču, uz priekšu iedams, es kaut kur tālumā pēkšņi saklausīju dobju nerimstošu dūkoņu un neskaidrus dārdus. Pēc katra soļa tie kļuva aizvien skaļāki, līdz beidzot skanēja it kā man gluži blakus. Tad es apstājos un nu jau skaidri saklausīju kaut ko līdzīgu ūdens burbuļošanai milzu katlā. Drīz uzgāju arī pašu trokšņa avotu — mazas klajotnītes vidū ieraudzīju tādu kā ezeru vai, drīzāk, dīķi — apmēram tik lielu kā Trafalgārskvēra strūklakas baseins —, kura melnais, pikainais saturs bez mitas cilājās, uzpūzdamies sprāgstošos gāzes burbuļos. Gaiss virs dīķa versmē vir­moja, un zeme visapkārt bija tik karsta, ka es tikko varēju pieskarties tai ar delnu. Milzīgais vulkāna izvir­dums, kas pirms miljoniem gadu izsviedis šo plakankalni augstu virs zemes, acīmredzot vēl nebija galīgi zaudējis spēku. Biju jau starp krāšņajiem augiem redzējis gan nomelnējušas klinšu radzes, gan sastingušas lavas blāķus, taču šis asfalta dīķis pašā džungļu biežņā droši pierādīja, ka senajā krāterī vēl arvien turpinās vulkāniskā darbība. Man neatlika laika papētīt to tuvāk, jo bija jāsteidzas, ja rīta agrumā gribēju atgriezties nometnē. - Ceļš bija tik briesmīgs, ka nespēšu to aizmirst līdz pat mūža galam. Mēnesnīcas pielietos klajumus es apgāju gar pašu malu, visu laiku turēdamies krūmu ēnā. Biezoknim cauri spraucos teju vai līšus, sirdij pamirstot ikreiz, kad izdzirdēju zem kāda zvēra kājām nobrīkšķam lūstošus zarus. Lāgiem man pretim pavīdēja kāda milzu ēna, kas tai pašā mirklī atkal nozuda,— liela, klusa, mīkstām ķepām laipodama. Cik bieži es apstājos, cieši nolēmis atgriezties nometnē, un tomēr ik reizi lepnums uzveica bailes, dzenot mani pretim iecerētajam mērķim.

Beidzot (mans pulkstenis rādija vienu pēc pusnakts) kādā spraugā starp krūmiem ieraudzīju pazibam ūdeni un jau pēc desmit minūtēm bridu pa Centrālā ezera meldriem. Biju pagalam izslāpis, tāpēc nometos ceļos un padzēros krietnu malku skaidrā, aukstā ezera ūdens. Pie paša krasta te pienāca plats, pēdu pēdām nomīdīts ceļš — acīmredzot dzīvnieki šeit nāca dzert. Ūdens malā gulēja varens sastingušas lavas blāķis. Uzrāpos augšā un, nolicies garšļaukus, teicami varēju pārredzēt visu apkār­tni.

Pirmais, ko ieraudzīju, mani krietni samulsināja. Ap­rakstīdams skatu, kas manām acīm pavērās no milzu koka galotnes, es sacīju, ka pāri ezeram klinšu sienā redzu vairākus tumšus plankumus, kas izskatās pēc alu ieejām. Tagad tais pašās klintīs gan pa labi, gan pa kreisi saskatīju gaišus diskus, iesarkanas gaismas apspīdētus laukumus — gluži kā pasažieru tvaikoņa iluminatorus nakts tumsā. Pirmajā brīdī nospriedu, ka tur laikam kādā vulkāna krāterī kvēlo lava, taču tūdaļ pat šo domu atmetu. Jebkura vulkāniska darbība norisinās dziļi krā­terī, nevis kaut kur augstu klintīs. Nu, bet kas tad tas varētu būt? Ticēt pagrūti, taču izklausās vismaz lo­ģiski — sarkanīgie gaismas laukumi nevar būt nekas cits kā alās liesmojošu ugunskuru atspulgi, bet uzkurt uguns­kuru spēj vienīgi cilvēka roka. Tātad plakankalnē mīt arī cilvēciskas būtnes. Cik lieliskus panākumus devusi mana pārdrošā ekspedīcija! Ar šādām ziņām mums steigšus vien jācenšas nokļūt Londonā!

Ilgi nogulēju uz lavas blāķa, vērodams šos sarkanos, mirguļojošos gaismas atspulgus. Tie atradās vismaz des­mit jūdžu attālumā, taču pat tad es skaidri redzēju, kā tie reizēm uzzibsnī, reizēm kļūst tumšāki, kāda garām ejoša stāva aizēnoti. Es atdotu visu, lai tikai varētu pierāpties pie šīm alām, ielūkoties tajās un pastāstīt saviem bied­riem, kādi izskatās un ko dara cilvēciskie radījumi, kas apdzīvo šo dīvaino zemi. Šobrīd tāda doma bija jāatmet, lai gan pats par sevi saprotams, ka mēs nevaram atstāt plakankalni, iekams nebūsim noskaidrojuši, kas ir šīs noslēpumainās būtnes.