Zudusi pasaule

—   Kāda jēga būtu tagad griezties atpakaļ!— viņš sacīja.— Agri vai vēlu mums ar viņiem jātiek galā. Jūsu biedri ir nogalināti. Kāda nozīme tam, ka es esmu atgriezies sveiks un vesels? Citus taču viņi nomaitāja. Neviens no mums nevar justies drošs par savu dzīvību. Šobrīd esam visi sapulcējušies, un nu tikai atliek doties cīņā.— Tad viņš norādīja uz mums.— Sie svešinieki ir mūsu draugi. Viņi ir krietni karotāji un pērtiķcilvēkus nīst tikpat spīvi kā mēs. Viņi valda pār zibeni un pērkonu.— Sai savas runas vietā viņš norādīja ar roku uz debesīm.— Kad mums vēl radīsies tāda izdevība? Dosi­mies tikai uz priekšu un vai nu noliksim galvu, vai arī turpmāk varēsim dzīvot drošībā. Citādi taču kauns būs atgriezties pie mūsu sievām un mātēm.

Sīkie, sarkanādainie karotāji, acis nenolaizdami, klausī­jās sava virsaiša vārdos un, kad viņš beidza runu, skaļiem piekrišanas saucieniem vicināja primitīvos iero­čus. Vecais virsaitis pienāca mums tuvāk un, norādīdams uz meža pusi, kaut ko vaicāja. Lords Džons ar zīmēm lūdza viņu mirkli pagaidīt un griezās pie mums.

—  Tagad jums pašiem jāizšķiras, ko darīt,— viņš teica.— Par sevi es varu sacīt, ka man ar šiem mērkaķiem ir savi rēķini kārtojami, un, ja viņi tiks nomēzti no zemes virsas, diez vai zeme par to lies asaras. Es dodos līdzi mūsu mazajiem sarkanādainīšiem un nedomāju atstāties no viņiem, iekams nebūsim tos pretekļus samilnojuši. Un ko teiksiet jūs, mīļo zēn?

—  Protams, iešu.

—  Bet jūs, Celindžer?

—  Skaidrs, ka arī es pievienojos.

—  Un jūs, Samerlij?

—  Mēs acīmredzot visai tālu novirzāmies no šās ekspe­dīcijas mērķa, lord Džon. Atstājot savu profesora ka­tedru Londonā, man nemūžam nevarēja ienākt prātā, ka daru to tālab, lai kaut kādus mežoņus vestu sirojumā uz cilvēkveidīgo pērtiķu apmetnēm.

—  Tik zemu mēs patiešām esam krituši,— smaidīdams piekrita lords Džons.— Bet, ja nu tā ir gadījies, jums atliek vienīgi pateikt, ko esat nolēmis.

—   Sis pasākums gan ir apšaubāms,— Samerlijs tik viegli vis nepadevās,— bet, ja jau jūs visi ejat, ko lai iesāku es viens pats.

—  Nu tad norunāts,— sacīja lords Džons un, pievērsies indiāņu virsaitim, piekrītoši pamāja ar galvu un uzsita pa šauteni. Vecais vīrs spieda mums visiem pēc kārtas roku, bet viņa karavīri jo skaļi uzgavilēja. Bija jau pārāk vēls, lai tūdaļ dotos ceļā, tāpēc indiāņi uz ātru roku turpat zem klajas debess ierīkoja apmetni. Visapkārt, blāvi mirgodami un dūmu mutuļus veldami, iedegās ugunskuri. Pāris iedzimto, kas bija nozuduši džungļos, atgriezās, dzīdami pa priekšu jaunu iguanodonu. Tāpat kā citiem, arī šim dzīvniekam uz ādas rēgojās asfalta plankums, un, tikai ieraudzījuši, ka viens no indiāņiem panākas uz priekšu un kā īsts saimnieks dod piekrišanu nokaut iguanodonu, mēs beidzot sapratām, ka šie lielie kustoņi ir tāds pats privātīpašums kā jebkurš liellopu ganāmpulks un ka dīvainais asfalta plankums uz to sāniem nav nekas cits kā īpašnieka uzspiesta zīme. Sos nevarīgos, gausos zālēdājus, miesās gan varenus, bet tikpat kā bez smadzenēm, it viegli varētu ganīt un novaldīt pat bērns. Pēc īsa brīža iguanodons jau bija sadalīts un iesmos uzdurtie gaļas gabali cepās ugunsku­ros kopā ar kaut kādām lielām, spoži zvīņainām zivīm, kuras indiāņi ar šķēpiem bija saķēruši turpat ezerā.

Samerlijs nolikās gulēt krastmalas smiltīs, bet mēs, pārējie, klaiņojām gar ezeru, gribēdami uzzināt par šo neparasto zemi vēl kaut ko vairāk. Divi lāgi uzgājām bedres ar tādu pašu zilo mālu, kādu jau bijām ievērojuši pterodaktilu purvā. Sie senie vulkānu krāteri neizpro­tamu iemeslu pēc izraisīja lordā Džonā bezgalīgu interesi. Celindžera uzmanību turpretim saistīja murdošs, mutuļo­jošs geizers, no kura izšļāktajiem dubļiem, burbuļus mezdama, plūda kāda mums nezināma gāze. Profesors iebāza dubļos dobu niedres stiebru un sajūsmā iekliedzās kā skolas zēns, kad stobra brīvajā galā aizdegts sērkociņš izraisīja skaļu sprādzienu un zilganu liesmu. Vēl līk­smāks Celindžers kļuva, kad, piepildījis ar gāzi niedres galā uzmauktu ādas maisiņu, viņš to palaida gaisā kā balonu.

—  Viegli uzliesmojoša gāze, turklāt stipri vieglāka par gaisu. Droši ņemos apgalvot, ka tā satur krietnu daudzumu brīva ūdeņraža. Redziet, jaunais draugs, Džor- dža Edvarda Celindžera atjauta joprojām nebūt nav izsmelta. Gan es jums vēl parādīšu, kā dižens prāts spēj pakļaut dabu savā kalpībā.— Un lepns pats par kādu savu slepenu nodomu viņš tieši vai piepūtās, taču nebilda vairs ne vārda.