Zudusi pasaule

—  Tas ir jautājums, kas droši vien izraisīs jo karstus strīdus Eiropas un Amerikas zinātnieku vidū,— atbildēja profesors.— Es personiski pašreizējo situāciju plakan­kalnē izskaidrotu tā, protams, nepretendējot uz absolūtu pareizību,— teikdams šos vārdus, profesors svinīgi iz- rieza krūtis un nomērīja mūs no galvas līdz kājām,— ka šās zemes īpatnējos apstākļos evolūcija notikusi līdz mugurkaulnieku stadijai, senākās dzīvības formas sagla­bājušās un arvien vēl eksistē blakus jaunākajām. Tāpēc arī mēs šeit sastopam tādus jaunāko laiku dzīvniekus kā, piemēram, tapiru — dzīvnieku ar visai respektējamu ģe­nealoģiju —, lielo briedi un skudrulāci dzīvojam ciešā sadraudzībā ar juras perioda rāpuļiem. Tiktāl viss būtu skaidrs. Bet tad nāk pērtiķcilvēks un indiānis. Kā zināt­niskajai domai raudzīties uz viņu eksistenci?

Es personiski to varu izskaidrot vienīgi tādējādi, ka viņi šeit ieradušies no citurienes. Iespējams, ka Dienvid­amerikā kādreiz dzīvojuši cilvēkveidīgi pērtiķi, kas sense­nos laikos kaut kādā veidā atraduši ceļu uz plakankalni un turpmākajā attīstības gaitā nonākuši pie mums jau pazīstamā pērtiķcilvēku tipa, kura atsevišķi pārstāvji,— šai vietā viņš bargi paraudzījās manī,— un to es ņemos apgalvot, ne mirkli nevilcinādamies, pēc sava izskata spētu darīt godu jebkurai patlaban eksistējošai cilvēku rasei, protams, ja tikai viņu saprāts atbilstu ārienei. Ja runājam par indiāņiem, tad man gribas droši teikt, ka tie atnākuši šurp jau krietni vēlāk. Viņi ieradušies plakan­kalnē, vai nu bada, vai iekarotāju spiesti. Sastapuši šeit nekad agrāk neredzētus briesmīgus nezvērus, viņi raduši patvērumu klinšu alās, par kurām stāstīja mūsu jaunais draugs, taču, pat lai noturētos tur, viņiem ik dienas vajadzēja iziet sīvā cīņā gan ar plēsīgajiem zvēriem, gan it īpaši ar pērtiķcilvēkiem, kuri sagaidīja indiāņus kā nevēlamus miera traucētājus un uzsāka pret viņiem nežēlīgu karagājienu, likdami lietā visu savu veiklību un viltu, un šai ziņā tiem blakus nespētu stāties neviens no lielākajiem dzīvniekiem. Tieši tādējādi arī izskaidrojams nelielais indiāņu skaits. Nu, džentlmeņi, kā jums šķiet,— vai esmu atminējis mīklu pareizi, vai arī jūs varat apšaubīt kādu no maniem pieņēmumiem?

Taču profesors Samerlijs šoreiz jutās pārlieku nomākts, lai strīdētos, tāpēc tikai nikni pakratīja galvu, skaidri parādīdams, ka nepiekrīt Celindžeram. Lords Džons paka­sīja pašķidros matiņus, piezīmēdams, ka viņš šai cīniņā nedomājot piedalīties, jo pārstāvot pavisam citu svara kategoriju. Pats par sevi varu teikt to, ka, gluži tāpat kā vienmēr, ievirzīju sarunu daudz prozaiskākā un praktis­kākā gultnē, paziņodams, ka trūkst viena no indiāņiem.

—   Indiānis aizgāja pēc ūdens,— sacīja lords Rok­stons.— Mēs iedevām viņam tukšu gaļas konservu kārbu, un nu jau viņš labu brīdi ir prom.

—  Vai viņš gāja uz mūsu veco nometni?— es apjautā­jos.

—   Nē, pie strauta. Tepat aiz šiem kokiem. Ne vairāk kā pāris simtu jardu. Taču šis slamsts acīmredzot nesteidzas.

— Aiziešu paraudzīšos,— es sacīju. Paķēris šauteni, devos uz strauta pusi, atstādams draugu ziņā trūcīgā brokasta gatavošanu. Varbūt jums liksies, ka es rīkojos pārsteidzīgi, pat uz tik īsu brīdi pamezdams mūsu drošo paslēptuvi biezoknī, taču ņemiet vērā, ka pērtiķu pilsēta atradās vairāku jūdžu attālumā, ka viņi mūsu patvē­rumu pagaidām nebija atklājuši un ka, turēdams rokās šauteni, es no viņiem it nemaz nebaidījos. Tomēr izrādī­jās, ka nebiju līdz galam iepazinis mūsu ienaidnieku viltu un izturību.