Netālu no kraujas malas bija sapulcējušies kādi pāris simti rudu spalvu apaugušo radījumu, dažs labs to vidū īsts milzenis, taču visi vienlīdz derdzīgi. Pērtiķcilvēki acīmredzot pakļāvās kaut kādai disciplīnai, jo neviens pat nemēģināja izjaukt stingri noteikto rindu kārtību. Pašā priekšā nelielā grupiņā bija sastājušies indiāņi — sīki, mazi, bet jo smuidri noauguši sarkanādaini cilvēciņi, kuru āda spožajos saules staros spīdēja bronzas spulganumā. Blakus šai grupiņai, galvu noliecis, rokas sakrustojis, stāvēja garš, tievs baltais, ar visu savu augumu pauzdams bezcerību un šausmas. Sis kaulainais cilvēks, bez šaubām, bija profesors Samerlijs.
Visapkārt nelaimīgo gūstekņu grupai sardzē stāvēja vairāki pērtiķcilvēki, uzmanīgi vērodami, vai tikai kāds negrasās bēgt. Tālāk no pārējiem, pie pašas klints kraujas, pamanīju vēl divus stāvus — tik jocīgus, citos apstākļos es teiktu pat — smieklīgus —, ka nespēju vairs atraut no tiem acis. Viens bija mūsu pašu profesors Celindžers. Ap viņa pleciem plandīja no svārkiem pāri palikušās skrandas, krekls vispār bija pazudis un kuplā bārda savijusies ar melnajām sprogām, kas klāja varenās krūtis. Cepures profesoram vairs nebija, un mūsu klaiņojumu laikā krietni paaugušie mati, mežonīgi sapinkājušies, plīvoja vējā. Viena vienīga diena bija pārvērtusi šo augstāko modernās civilizācijas produktu visbriesmīgākajā Dienvidamerikas mežonī. Blakus Celindžeram stāvēja viņa pavēlnieks — pērtiķcilvēku ķēniņš. Tas nu patiešām, kā sacīja lords Džons, caur un cauri bija izliets mūsu profesors, tikai apmatojums bija nevis melns, bet gan ruds. Tas pats zemais, druknais stāvs, tie paši platie, uzgumušie pleci, tās pašas garās, uz priekšu nokārušās rokas, tā pati pār vilnaino krūti noslīgusī spurainā bārda. Kaut cik izteiktu atšķirību varēja manīt vienīgi virs uzacīm — pērtiķcilvēka zemā, šļaupā piere krasi kontrastēja ar eiropieša lielisko augstpieraino galvaskausu. Viss parejais mežoņu ķēniņu vērta aplamiga profesora parodijā.
Visus šos iespaidus, ko te aprakstu garu garās rindkopās, īstenībā guvu pāris īsos mirkļos. Tobrīd mūsu domas bija pievērstas kaut kam daudz svarīgākam — drāmai, kas norisinājās turpat laukumā. Divi pērtiķcilvēki bija Sagrābuši vienu indiāni no gūstekņu pulciņa un vilka uz kraujas pusi. Ķēniņš, paceldams roku, deva zīmi. Pērtiķi saķēra indiāni aiz vienas kājas un rokas un ar milzīgu spēku trīs reizes iešūpoja. Tad, uzlidinājuši nabaga gūstekni augstu gaisā, iemeta to bezdibenī. Tikko upuris pazuda skatienam, viss pērtiķu bars lēkšiem dieba uz kraujas malu un tur sastinga mēmā klusumā, ko pēkšņi pārtrauca mežonīgs gaviļu kauciens. Briesmoņi lēkāja kā negudri, mētādami garās, ar vilnu apaugušās rokas un sajūsmā gaudodami. Tad viņi atkāpās no bezdibeņa, nostājās atkal taisnās rindās un gaidīja nākamo upuri. Savu vietu neatstāja tikai sargi.
Par nākamo upuri tika izraudzīts Samerlijs. Divi sargi sagrāba viņu aiz dilbiem un brutāli rāva uz priekšu. Profesors turējās pretim ar visu kalsno stāvu, vēcinādams neveiklos locekļus kā cālēns, ko velk prom no mātes. Celindžers vērsās pie pērtiķu ķēniņa un, izmisīgi plātīdamies, kaut ko tam uzstāja. Viņš acīmredzot lūgdamies centās izlūgties sava biedra apžēlošanu. Taču pērtiķis rupji viņu atgrūda un papurināja galvu. Tā arī bija pēdējā apzinātā viņa kustība šai saulē. Noblīkšķēja lorda Džona raidītais šāviens, rudais pērtiķu ķēniņš sabruka un izplestām rokām un kājām palika zemē guļam.
— Šaujiet taisni pūlī! Šaujiet, mīļo zēn, šaujiet labi aši!— sauca mans varonīgais biedrs.
Ikviena — pat visikdienišķākā cilvēka dvēseles dzīlēs slēpjas kaut kādas neizprotamas, pat nežēlīgas nosliek- smes. Es, piemēram, pēc dabas esmu gaužām labsirdīgs, un, līdzko izdzirdu iepīkstamies savainotu zaķi, mūždien man acīs sariešas asaras. Bet šoreiz arī mani sagrāba asinskāre. Biju pielēcis kājās un tukšoju aptveres citu pēc citas, klikšķinādams aizslēgu ciet un vaļā, bez mitas pielādēdams šauteni, un mežonīgā sajūsmā auroju kā traks. Šaudami katrs ar divām šautenēm, mēs par abiem pamatīgi izpluinījām pērtiķcilvēku baru. Abi nešpetņi, kas apsargāja Samerliju, jau gulēja zemē, bet profesors apjucis taustījās apkārt, zvāļodamies kā piedzēris, neat- skārzdams, ka atkal atguvis brīvību. Pērtiķu varza kā nemaņā šaudījās pa laukumu, neizprazdami, no kurienes nāk ši nāvējošā krusa un kas to viņiem uzsūtījis. Klupdami pār kritušo līķiem, viņi mētājās šurp un turp, plātījās rokām un pilnā rīklē brēkāja. Tad, pēkšņa dzinuļa pamudināti, visi barā drāzās uz koku pusi meklēt patvērumti, un klajums palika gluži kā nosēts ar nogalināto ķermeņiem. Kādu brīdi laukuma vidū stāvēja vairs tikai atbrīvotie gūstekņi.