Zudusi pasaule

Celindžera asais prāts acumirklī aptvēra situāciju. Viņš sagrāba apjukušo Samerliju aiz rokas un skriešus vilka to uz mūsu pusi. Divi sargi metās viņiem pakaļ, bet tūdaļ arī nogāzās, lorda Džona nekļūdīgi raidīto ložu ķerti. Mēs izskrējām draugiem pretim un iespiedām tiem rokās katram pa šautenei. Taču Samerlijam bija izsīkuši jau pēdējie spēki. Viņš tik tikko spēja pavilkt kājas. Bet pērtiķcilvēki pamazām sāka attapties no šausmām. Viņi slāja mums pakaļ pa krūmāju, grasīdamies nogriezt atpakaļceļu. Mēs ar Celindžeru sagrābām Samerliju katrs aiz sava elkoņa, bet lords Džons sedza atkāpšanos, raidī­dams lodi pēc lodes virsū mežoņiem, kuri atņirgtiem zobiem uzglūnēja mums no krūmu aizsega. Apmēram jūdzi vai pat vairāk riebekļi larkšķēdami turējās mums cieši uz pēdām. Bet tad mazpamazām tie atlaidās, sapra­tuši, ka esam ātrāki un ka mūsu rokas nekļūdīgi sēj nāvi. Beidzot, sasnieguši nometni, atskatījāmies un pārliecinā­jāmies, ka esam vieni paši.

Tobrīd mums tā šķita, taču bijām rūgti maldījušies. Tikko bijām paguvuši ar dzelkšņiem aizbarikādēt nomet­nes ieeju, paspiest cits citam roku un pārgurumā izstiep­ties zālītē pie mūsu avota, kad pēkšņi nodipēja aši soļi un aiz žoga atskanēja kluss, žēlabains sauciens. Lords Rok­stons, paņēmis šauteni rokā, metās pie vārtiem un at­grūda tos vaļā. Ar seju pie zemes tur gulēja četri sīkie indiāņi, kas bija palikuši dzīvi, un, drebēdami bailēs no mums, tomēr lūdzās aizstāvību. Viens no tiem izteik­smīgi pamāja ar roku uz biezokņa pusi, rādīdams, ka no turienes kuru katru brīdi mūs apdraud briesmas. Tad, pašļūcis uz priekšu, viņš abām rokām apskāva lorda Džona ceļgalus un piekļāva tiem seju.

— Nē, nudien!— iesaucās mūsu drosminieks, ārkārtīgā apmulsumā raustīdams ūsas.— Ko, pie joda, lai mēs iesākam ar šiem nelaimīgajiem? Celies augšā, mazulīt, un novāc savu ģīmi no maniem zābakiem!

Samerlijs bija uzrausies sēdus un bāza savā vecajā pīpē tabaku.

—  Jāparūpējas, lai viņi tiek drošībā,— viņš sacī­ja.— Jūs visus mūs izglābāt no nāves ķetnām. Goda vārds, kaut ko tādu vēl neesmu pieredzējis.

—  Apbrīnojami! — sauca Celindžers. — Apbrīnojami! Ne tikai mēs personiski, bet visa Eiropas zinātne kopumā paliek jums mūžīgu pateicību parādā. Varu droši sacīt, ka profesora Samerlija un mana pazušana būtu iecirtuši pamatīgu robu mūsdienu zooloģijas vēsturē. Mūsu jau­nais draugs un lords Rokstons ir paveikuši tiešām slavē­jamu darbu.

Viņš apveltīja mūs ar starojošu tēvišķīgu smaidu, bet es varu iedomāties, cik pārsteigta justos Eiropas zinātne, ieraudzīdama savu lolojumu, savu nākotnes cerību pinkai­niem, nesukātiem matiem, kailām krūtīm, skrandās noplī­sušu. Viņš tupēja, iemiedzis starp ceļiem konservu kārbu, un rokā turēja milzīgu jēra gaļas gabalu. Indiānis paskatījās uz profesoru, žēlabaini iekunkstējās, nokrita atkal gar zemi un apskāva lorda Džona kāju.

—  Nebaidies taču, manu jauko draudziņ,— teica lords Džons, kautri noglaudīdams savēlušos galviņu sev pie kājām.— Viņš nepanes jūsu izskatu, Celindžer, un, es teikšu, nav jau nekāds brīnums. Viss kārtībā, mazulīt, tas arī ir cilvēks, tāds pats kā mēs visi citi.

—  Nu, vai zināt, ser!— profesors iekliedzās.

—  Labi jau, labi, tā ir jūsu laime, Celindžer, ka izskatā­ties mazliet neparasti. Nebijis jūs tik līdzīgs pērtiķu ķēniņam …

—  Goda vārds, lord Rokston, jūs atļaujaties pārāk daudz.

—  Bet tā taču ir taisnība.

—  Es palūgšu jūs, ser, mainīt sarunas tematu. Jūsu piezīmes absolūti nevienam nav vajadzīgas, un tām nav arī nekādas jēgas. Patlaban mums jāizlemj, ko darīt ar šiem indiāņiem. Visprātīgāk būtu pavadīt viņus līdz mājām, ja vien mēs zinātu, kur viņi dzīvo.

—  Tas ir pavisam vienkārši,— es sacīju.— Indiāņi miti­nās klinšu alās Centrālā ezera viņā pusē.

—  Mūsu jaunais draugs, raugiet, zina, kur viņi dzīvo. Varu iedomāties, ka tam jābūt krietni tālu.

—  Savas divdesmit jūdzes,— es sacīju.

Samerlijs ievaidējās.

—       Es jau nu tik tālu nemūžam neaiziešu. Un vai jūs dzirdat, kā šie riebekļi arvien vēl kaukdami dzen mūsu pēdas?

Kā atbildot uz profesora jautājumu, no tumšā meža biezokņa kaut kur tālumā patiešām atskanēja pērtiķcil­vēku klaigāšana. Indiāņi bailēs atkal klusu iečīkstējās.

—  Jāiet projām, ne mirkli nav ko kavēties!— sacīja lords Džons.—- Jūs, manu zēn, palīdziet Samerlijam. In­diāņi nesīs mūsu mantas. Nu tad dodamies ceļā, iekams viņi nav mūs pamanījuši.

Nepagāja ne pusstunda, kad jau bijām sasnieguši savu patvērumu briksnājā un rūpīgi noslēpušies. No mūsu vecās nometnes puses augu dienu skanēja pērtiķcilvēku satrauktā bļaustīšanās, taču uz šo pusi neviens nenāca, un pārgurušie bēgļi — kā sarkanādainie, tā baltie — iemiga ilgā, cietā miegā. Arī es pret vakara pusi biju iesnaudies, kad pēkšņi kāds mani paraustīja aiz piedur­knes un es sev blakus ieraudzīju ceļos nometušos Celin­džeru.

—  Jūs, mister Meloun, aprakstāt visus mūsu piedzīvoju­mus un domājat tos kādreiz publicēt,— viņš svinīgi teica.

—  Esmu šeit vienīgais reportieris,— es atbildēju.