Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Atguvis līdzsvaru, Toraks saprata, ka laivas priekšgals sagriezies uz citu pusi. Saules gaismā Roņu līcis izskatījās brīnišķīgs, un uz mirkli viņš aizmirsa par sacensībām. Dienvidu pusē virs ūdenskrituma cēlās migla un virs klin­tīm riņķoja kaijas. Krastmalā virs Roņu sakumpušajiem mitekļiem virmoja dūmi un garie zārdi ar iesālītajām men­cām vizuļoja kā salā. Viņš pamanīja Finkedīnu, kura tumši rudie mati spilgti izcēlās starp gaišmatainajiem Roņiem; tur bija arī Rena, kas vadīja loka šaušanas nodarbības apbrīnas pilnu bērnu bariņam. Toraks plati pasmaidīja. Roņi labāk prata apieties ar harpūnu nekā ar loku un bultām, un Rena nebija no tām pacietīgākajam skolotā­jām.

Beils uzsauca, ka jāpasteidzas, tāpēc Toraks sparīgi ķērās pie aira.

Tikuši garām Stāvajai klintij, viņi saprata, ka ir izba­dējušies, tāpēc iegriezās mazā līcītī, kur sakūra uguns­kuru no jūraszālēm un no ūdens izskalotiem sprunguļiem. Pirms maltītes Beils iemeta sauju kaltētu mencu seklumā Jūrasmātei un savam ģints aizbildnim, bet Toraks, kam aizbildņa nebija, iebāza aļņa asinsdesas gabalu kadiķa krūmā kā ziedojumu Mežam. Tas šķita mazliet dīvaini, jo Mežs atradās dienas airējuma attālumā uz austrumiem, taču vēl dīvaināk būtu, ja viņš to nedarītu.

Pēc tam Beils sadalīja žāvēto mencu atlikumu tās bija garšīgas, mīkstas, un pārsteidzoši, ka negaršoja pēc zivīm -, bet Toraks tikmēr no klintīm savāca gliemenes. Tās viņi apēda jēlas: pārplēsa čaulu un vienu pusi izmantoja, lai izskrāpētu maigo, barojošo, oranžo mīkstumu. Pēc tam Beils palīdzēja pieveikt aļņa desu. Tāpat kā pārējie ģints locekļi, viņš bija priecīgs par to, ka Meža un Jūras ģintīm vairs nebija nesaskaņu un tādējādi visi varēja uzelpot.

Joprojām izsalkuši, abi nolēma pagatavot sautējumu. Toraks piepildīja ar strauta ūdeni ādas katliņu, pakarināja to uz šķērskoka virs ugunskura un iebēra tajā uz oglēm nokaitētus oļus. Beils pievienoja sarkanās jūras­zāles, kuras bija atradis piekrastē, un riekšu slieku, kas tika izkašņātas no zemes, bet Toraks piemeta vēl mazliet jūraskāpostu, jo vēlējās, lai kaut kas zaļš viņam atgādi­nātu par Mežu.

Puiši gaidīja, līdz maltīte būs gatava: Toraks berzēja nosalušos pirkstus, bet Beils, ievietodams jūraszāļu stiebrā gliemenes čaulu, kuru nostiprināja ar roņa cīpslu, kas tika salūkota šūšanas piederumu makā, pagatavoja karoti.

-    Lai laba zveja! no Jūras uzsauca kāda balss, kas abiem lika salēkties.

Smailītē sēdēja zvejnieks no Jūras Kraukļu ģints. Viņa tīkls, pīts no valzirga ādas, bija pilns ar siļķēm.

-   Lai laba zveja arī tev, Beils atbildēja uz sveicienu, kas bija tik pierasts Jūras ģintīm.

Izbraucis krastā, vīrs uzmeta skatienu spilgti melna­jiem tetovējumiem uz Toraka vaigiem.

-   Kas ir šis tavs draugs no Meža? viņš jautāja Beilam. Vai šie tetovējumi neliecina par Vilku ģinti?

Toraks atvēra muti, lai atbildētu, taču Beils viņu ap­steidza.

-    Tas ir mans radinieks. Finkedīna audžudēls. Viņš medī kopā ar Kraukļiem.

-   Un es neesmu no Vilku ģints, Toraks teica. Man nav ģints.

No viņa skatiena zvejnieks saprata to, ko bija vēlējies uzzināt. Viņa roka pieskārās ģints aizbildņa spalvām, kas bija piešūtas pie pleca.

-    Esmu par tevi dzirdējis. Tu esi tas izraidītais.

Toraks bez apdoma pieskārās pierei, kur galvas apsējs

slēpa kādreizējo izraidītā tetovējumu. Finkedīns to bija pārveidojis tādējādi, ka tas vairs neizskatījās pēc izrai­dītā tetovējuma, taču pat Kraukļu ģints vadonis nespēja izdzēst ļaužu atmiņas.

-    Ģintis viņu ir pieņēmušas atpakaļ, Beils sacīja.

-   Tā jau runā, zvejnieks bilda. Labi. Lai tad veicas zvejā!

Uzmetis Torakam aizdomu pilnu skatienu, viņš, saru­nādamies tikai ar Beilu, aizīrās projām.

-    Neņem vērā, Beils pēc neilga klusuma brīža teica.

Toraks neatbildēja.

-   Lūk, Beils pasniedza viņam karoti. Savu tu atstāji nometnē. Un neskumsti! Viņš ir no Jūras Kraukļiem. Ko šie var zināt?

Toraks savieba lūpas.

-    Tikpat, cik Roņi, viņš teica.

Beils metās virsū, un viņi lauzās, smējās un vārtījās pa oļiem, līdz Torakam izdevās sagrābt pretinieka roku un piespiest to lūgt žēlastību.

Puiši klusēdami ēda un atlikumus meta Ripām un Rekai. Tad Toraks apgūlās pie ugunskura, lai sasildītos, bet Beils piemeta malku. Roņu puisis nepamanīja, kā no aizmugures lempīgā gaitā pielavās Rips. Abiem kraukļiem bija iepatikušās Beila garās, gaišās cirtas, kurās viņš bija iepinis zila slāņakmens krellītes un sīkas moivu asakas.

Rips spēcīgajā knābī satvēra vienu no asakām un laidās projām. Beils iebļāvās. Rips palaida vaļā laupījumu un ar pussakļautiem spārniem nosēdās zemē: nevainīgs krauk­lis, kas nepatiesi apsūdzēts. Beils iesmējās un pasvieda viņam pusi sliekas.