Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Rena purināja galvu, un viņas lūpas, pār kurām nenāca ne skaņa, veidoja vārdus: "Nē, nē!" Toraks redzēja, kā viņa noraugās uz tukšo skatienu, sašķaidītajām smadze­nēm un asinīm zem Beila nagiem. Tas viss paliks viņas atmiņā uz mūžīgiem laikiem, un Toraks nevarēja darīt neko, lai draudzeni no tā pasargātu.

Asinis zem nagiem.

Šī atklāsme viņu apšļāca kā ledains vilnis. Tās nebija Beila asinis. Uz Klints kopā ar viņu atradies vēl kāds. Beils nenokrita. Viņš tika nogrūsts.

Rēnai aiz muguras parādījās Finkedīns. Viņa pirksti bija cieši satvēruši nūju un pleci sagumuši, taču seja kā vienmēr bija neizdibināma.

-    Rena, viņš klusi sacīja. Ej un atved Roņu ģints vadoni.

Finkedīnam nācās atkārtot vēlreiz, līdz viņa to saklau­sīja, taču Rena pretim neturējās. Meitene kā mēnessēr­dzīgā steberēja nometnes virzienā.

Finkedīns pagriezās pret Toraku.

-   Kā tas notika?

-    Es nezinu.

-    Kā tā? Vai tad tu nebiji ar viņu kopā?

Toraks sarāvās.

-   Nē, man… man vajadzēja būt. Taču es nebiju.

"Ja mēs būtu palikuši kopā, ar Beilu nekas neatgadītos. Tā ir mana vaina. Mana vaina," viņš nodomāja.

Viņu skatieni sastapās, un Finkedīna skadrajās, zilajās acīs Toraks redzēja sapratni un skumjas skumjas par viņu.

Pēc tam Kraukļu ģints vadonis pacēla galvu un nopētīja Stāvo klinti.

Rāpies augšā, viņš teica. Noskaidro, kas to izda­rījis!

Kamēr Toraks rāpās augšup pa stāvo taku uz Klints virsotni, kadiķu galotnes apmirdzēja rīta saule. Beila zābaku nospiedumi nebija ne ar ko sajaucami tos viņš pazina tikpat labi, cik Rēnas vai Finkedīna, vai pats savē­jos -, turklāt tie uz takas bija vienīgie. Tātad, lai kas viņu ir nogalinājis, tas nebija nācis pa šo ceļu, kas veda uz Roņu nometni.

Lai kas viņu bija nogalinājis. Tas joprojām nebija aptverams. Vēl tikai vakar viņi kopā ūdensmalā ķidāja mencas. Rips un Reka lavījās tuvāk kūpošajām iekšām, un Beils laiku pa laikam šiem pasvieda pa lēverim. Bei­dzot pēdējā menca aiz astes karājās pie zārda un abi puiši varēja doties smaiļot. Asrifs Torakam bija aizdevis laivu, un pavadīt ceļā viņus bija atnācis Detlans ar mazo māsu; Detlans, kas balstījās uz ķeģiem, māja tik sparīgi, ka gan­drīz nogāzās zemē.

Tas notika vēl tikai vakar.

Izeju uz Stāvās klints virsotni aizsedza pīlādžu un kadiķu mudžeklis, un tālāk pavērās liels, plakans izvir­zījums pāri Jūrai. Senos laikos tā virsmā bija iecirstas sudrabotas līnijas, kas atveidoja medniekus un medījumu. Vidū pelēks granīta altāris zivs formā.

Toraks norija siekalas. Pirms divām vasarām Roņu burvis bija viņu piesējis pie šā altāra un gatavojās izgriezt viņam sirdi. Puisis joprojām spēja sajust, kā granīts spiež lāpstiņas, joprojām dzirdēja, kā skrapst tokorotu nagi.

No Klints pakājes atskanēja kliedziens it kā kādu radību tur plēstu uz pusēm. Toraks aizturēja elpu. Beila tēvs bija atradis savu dēlu.

"Nedomā par to! Domā par uzdevumu. Izdari to Beila dēļ!"

Stāvā klints mirguļoja rasā. Kails akmens, ja neskaita atsevišķus ķērpju un zaķkāpostu pudurus. Pēdu meklē­šana būs grūta, taču, ja slepkava atstājis jebkādas pēdas, Toraks tās atradīs.

Zēns sāka no pašas izejas uz virsotni. Kaut kas nebija kārtībā, taču viņš nevarēja saprast kas. Pietaupījis šīs pārdomas vēlākam laikam, viņš virzījās uz priekšu. Tēvs mēdza teikt, ka, izsekojot medījumu, jāiejūtas tā ādā. Tagad šis padoms šķita briesmīgs. Torakam vajadzēja Beilu uz klints iedomāties dzīvu. Viņam vajadzēja iztēlo­ties tā nezināmo slepkavu.

Tas bijis spēcīgs, ja reiz varējis pievārēt Beilu, taču tas arī bija viss, ko Toraks zināja. Viņam vajadzēja piespiest Stāvo klinti izstāstīt pārējo.

Nebija pagājis ilgs laiks, kad Toraks atrada pirmo zīmi. Viņš, blāvajā rīta gaismā ar acs kaktiņu kaut ko pamanījis, pieplaka pie zemes. Ļoti neskaidrs zābaka nospiedums. Un tur norāde par otru. Vecāks vīrs staigā uz papēžiem, bet jauneklis uz pirkstgaliem. Beils augšup pa taku bija gājis vieglā gaitā.

Toraks viņam sekoja soli pa solim. Viņš aizmirsa par Jūras balsi un sāļo vēju sejā. Viņš bija pilnīgi pārņemts ar meklējumiem.

Puisi atgrieza īstenībā sajūta, ka viņš tiek novērots. Viņš apstājās. Sirds sāka dauzīties. Ja nu Beila slepkava joprojām slēpjas pīlādžos?

Vilkdams laukā nazi, viņš spēji apcirtās.

-   Torak, tā esmu es! iesaucās Rena.

Ar troksni izelpojis, viņš nolaida nazi.

-   Nekad tā vairs nedari!

-   Es domāju: tu dzirdi, ka esmu tuvumā!

-    Ko tu šeit dari?

-   To pašu, ko tu! Rena bija dusmīga, jo Toraks viņu bija sabiedējis, taču dusmas ātri mitējās. Beils nenokrita. Aiz viņa nagiem…

Abi lūkojās viens uz otru. Toraks prātoja, vai arī viņš izskatās tikpat drūms un saspringts.

-    Kā tas notika? Rena jautāja. Man šķita, ka tu biji kopā ar viņu.

-   Nē.

Viņa ieskatījās Torakam acīs. Viņš novērsās.

-    Ej pa priekšu, meitene sacīja jau laipnākā balsī. Tu esi labāks pēddzinis.