Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Galvu noliecis, Toraks atsāka meklējumus, un Rena sekoja. Kad Toraks dzina pēdas, viņa runāja reti; viņa teica, ka tad viņš nonākot tādā kā transā, kuru negribot pār­traukt. Toraks par to tagad bija pateicīgs. Dažreiz Rena ar savām tumšajām acīm redzēja pārāk daudz, un par strīdu ar Beilu viņš nevarēja stāstīt. Viņam bija kauns.

Toraks nebija pavirzījies pārāk daudz uz priekšu, kad atrada jaunas zīmes. Ķērpju druskas, kuras no akmens bija noskrāpējušas skrejošas kājas; aiz altāra zaļā masā saberztu zaķkāpostu kumšķi. Aiz akmens aizķērusies ziemeļbrieža vilnas šķipsna. Torakam uzmetās zosāda. Beils valkāja roņādas. Ziemeļbrieža ādās bija tērpies viņa slepkava. Gluži kā mednieks, kas parādās no miglas, noti­kušais iztēlē sāka izveidot aprises. Liels, pamatīgs vīrs ziemeļbrieža ādas apģērbā.

Pēkšņi prātā iešāvās kāds vārds, taču Toraks to padzina. Nemini. Esi uzmanīgs. Atrodi liecības.

Zēns iedomājās, kā Beils pamet savu slēpni pīlādžos un metas klāt apveidam, kas sakņupis pie altāra. Slep­kava pieceļas. Viņi riņķo viens ap otru un aizvien vairāk tuvojas klints malai.

Stāvās klints krauja šur tur bija ieplaisājusi, un vietā, kur vējš bija sapūtis augsni, pie dzīvības turējās kadiķis. Tas pa pusei bija izrauts no zemes, un no tā joprojām sūcās sveķi. Toraks iztēlojās, kā Beils, izmisīgi sagrābis krūmu, ar brīvo roku tveras dubļos. Par dzīvību viņš bija cīnījies grūti. Un slepkava bija viņam uzminis uz pirkstiem.

Toraka skatienu aizmigloja sarkans plīvurs. Nosvīda plaukstas. Kad noķers slepkavu, viņš…

-   Lai kas tas bijis, drebošā balsī sacīja Rena, viņš bijis neiedomājami spēcīgs, ja reiz pieveicis B…

Viņa iekoda pirkstu kauliņos. Nākamās piecas vasaras izrunāt Beila vārdu bija aizliegts, citādi varēja atgriezties viņa gars un traucēt dzīvos.

-    Paskaties, Toraks teica. Viņš pacēla mazu egļu sveķu gabaliņu. Un šeit. Viņš pameta malā zariņu, un skatienam pavērās plaukstas nospiedums.

Rena skaļi ievilka elpu.

Beila slepkava bija atspiedies uz vienas rokas un noraudzījies, kā krīt viņa upuris. Plaukstai bija tikai trīs pirksti.

Toraks aizvēra acis. Viņš atkal bija alās Tālajos Zie­meļos un stājās pretim dvēseļēdājam. Vilks nāca talkā un lēcienā uzbrucējam nokoda divus pirkstus.

-    Tātad tagad mēs to zinām, Rena sacīja ledainā balsī.

Viņi lūkojās viens otrā, un abi atcerējās nežēlīgās zaļās acis sejā, kas bija tik neizteiksmīga kā sakaltusi zeme. Toraks plaukstā saspieda egļu sveķus.

-   Tiazi, viņš teica.

TREŠA NODALA

Ozolu burvis pat nebija centies slēpt savas pēdas. Tas bija devies projām pa Stāvās klints kraujo ziemeļu nogāzi uz oļaino krastmalu, sadabūjis savu smailīti un aizīries projām.

Toraks un Rena sekoja pēdām līdz vietai, kur pie Jūras beidzās taka.

-    No turienes, kur es biju, Toraks teica, es būtu varējis viņu ieraudzīt..

-   Kāpēc tu biji apmeties tur? Rena jautāja.

-    Man… man vajadzēja pabūt vienam.

Viņa veltīja Torakam caururbjošu skatienu, taču neko nejautāja. Tas bija vēl sliktāk. Droši vien Rena domāja, ka viņš pieļāvis kādu briesmīgu kļūdu, tik briesmīgu, ka nespēj sevi piespiest par to pastāstīt.

-    Tagad viņš var būt jebkurā vietā, meitene teica, no jauna pagriezdamās pret viļņiem. Varbūt viņš aizbraucis uz Brūnaļģu salu vai arī uz kādu mazāku. Bet, iespējams, atpakaļ uz Mežu.

-   Un viņš ir gabalā, To raks sacīja. Iesim!

Lai nokļūtu Roņu nometnē, viņiem atkal nācās rāpties Stāvajā klintī. Altāris joprojām izskatījās mazliet svešāds. Un Rena pēkšņi saprata, kas par vainu.

-    Iekalumi, viņa teica. Altāra mala guļ uz aļņa galvas. Tas ir nepareizi.

-   Tas ir pārbīdīts!

Toraks šķita izbijies, jo nebija to ievērojis agrāk. Švīkas bija redzamas tik skaidri kā krauklis uz peldoša ledus gabala. Viņš iedomājās, kā Ozolu burvis stiprākais vīrs Mežā ar plecu atspiežas pret altāri un izkustina to no vietas, tad pabīda to atpakaļ, taču tā, ka tas neatgriežas vecajā vietā.

Pie altāra malas Toraks uzgāja to, ko bija meklējis Tiazi: mazu iedobumu Stāvās klints virsmā. Tas bija tukšs.

-   Viņš atradis to, ko meklējis, Toraks teica.

Neviens no viņiem skaļi nepauda savas bailes. Taču

starp pīlādžiem takas malā Toraks atrada pierādījumu: roņādas maciņa atliekas. Saplēstajā ādā joprojām bija tik tikko manāms kāda cieta priekšmeta iespiedums aptuveni dzeloņplūmes lielumā.

Torakam ausīs dunēja asinis. Rēnas balss līdz viņam atplūda kā no tālienes.

-   Viņš to ir atradis, Torak. Tiazi tagad pieder uguns opāls.

Nevienam nesakiet! Finkedīns pavēlēja. Ne to, ka viņš nogalināts, ne to, kas to izdarījis, ne to kāpēc. Toraks tūdaļ piekrita, taču Rena bija pārsteigta.

-   Pat ne vina tēvam?

-   Nevienam, Kraukļu ģints vadonis sacīja.

Viņi tupēja pie strauta līča dienvidu pusē un cits citam uz sejas ar mālu zieda sēru zīmes. Ūdenskrituma dārdi pār­māca balsis. Par to, ka viņus varētu sadzirdēt Roņu ģints sievietes, kas upes lejpusē gatavoja bēru mielastu, vai vīri, kas posa Beila smailīti nāves ceļojumam, nebija jābaidās. Roņi darbojās klusumā, lai nenokaitinātu mirušā jaunekļa dvēseles. Toraks nodomāja, ka tas viss līdzinās sapnim.