Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

-    Tu viņu nenogalināji, Torak.

-   Taču tā ir mana vaina! Kā lai spēju to izturēt?

Uz to viņai atbildes nebija.

-   Finkedīnam ir taisnība! viņš sauca. Roņiem neva­jag atriebt Beilu, tas jādara man\

-   Pārtrauc saukt vinu vārdā…

-    Atriebība ir manā ziņā! Toraks kliedza. Izvilcis nazi un izņēmis no kules zāļu ragu, viņš pacēla tos pret debesīm. Es zvēru tev, Beil! Es tev zvēru pie šā naža un šā raga un savām trim dvēselēm: es panākšu Ozolu burvi un viņu nogalināšu. Es tevi atriebšu!

CETURTĀ NODALA

Vilks stāv Spožajā-mīkstajā-aukstumā Kalna piekājē un veras augšup uz Tumšo Kažoku.

Tā atrodas daudzus lēcienus virs viņa un skatās lejup. Vilks saož draudzeni, viņš dzird, kā vējš bužina vilcenes skaisto, melno kažoku. Viņš paluncina asti un iesmilk­stas.

Ari Tumšais Kažoks paluncina asti un iesmilkstas. Taču šis ir Pērkongrāvēja kalns. Vilks nedrīkst rikšot augšup, un viņa nedrīkst kāpt lejā.

Visu garo aukstumu Vilks bija pēc viņas ilgojies pat tad, kad medīja kopā ar Slaiko Bezastaini un baramāsu vai arī spēlēja rotaļu "Noķer lemingu!" īpaši tad, jo Tumša­jam Kažokam šī spēle labi padevās. No visiem Kalna bara vilkiem Tumšā Kažoka viņam pietrūkst visvairāk. Viņi ir viena elpa, viens kauls. Vilks to jūt ar visu kažoku.

Tumšais kažoks uzliek purnu uz priekšķepām un ierejas. "Nāc! Medības ir labas, bars spēcīgs!"

Vilks nokar asti.

Viņas rējieni kļūst nepacietīgi.

"Nevaru," viņš atbild.

Tumšais kažoks palecas un lēkšo lejup no Kalna. Spožais-mīkstais-aukstums virmo ap ķepām, kad viņa tuvojas, un Vilka sirds mutuļo kopā ar to. Viņš priecīgs metas draudzenei pretim un skrien tik ātri, ka…

Vilks pamodās.

Viņš ir atgriezies no tagadnes, kurā bija nokļuvis sap­ņos, un atgriezies citā tagadnē: izrādās, ka viņš gulējis lielā ūdens malā. Viens pats. Viņš ilgojās pēc Tumšā Kažoka. Viņš ilgojās pēc Slaikā Bezastaina un baramāsas. Viņš pat mazliet ilgojās pēc kraukļiem. Kāpēc Slaikais Bezastainis viņu pameta un devās projām peldošajā ādā?

Vilkam šeit nepatika. Cieti zemes kukuržņi dūrās ķepu spilventiņos, un zivju putni uzbruka, ja viņš nokļuva pārāk tuvu to ligzdām. Kādu brīdi viņš tika pētījis bezastainu midzeņus pie lielā ūdens, kur tajā ietecēja ātrais ūdens, taču tagad Vilkam bija garlaicīgi.

Bezastaini nemedīja, tie vienīgi ķiukstēdami un gau­dodami stāvēja barā un skatījās uz akmeņiem. Izskatī­jās viņi domā, ka daži akmeņi ir vērtīgāki par citiem, kaut gan Vilks saoda, ka tie visi smaržo vienādi; un, kad bezastaini deva cits citam akmeņus, tie strīdējās. Kad dāvanu kaulu vai savdabīgu zariņu pasniedz parasts vilks, viņš to dara tāpēc, ka viņam patīk cits vilks, nevis tāpēc, ka viņš ir dusmīgs.

Tuvojās tumsa, un bezastaini vīkšījās savam nebei­dzamajam miegam. Vilks pieslējās kājās un devās izošņāt midzeņu apkārtni. Nicīgi izvairījies no suņiem, viņš apēda dažas zivis, kas karājās pie kokiem, un maigu zivjusuņa tauku pikuci. Pēc tam viņš netālu no midzeņiem atrada murķeli un apēda arī to. Kad atnāca gaisma, Vilks ietecēja

Mežā, sabradāja mazliet ērgļpaparžu, lai izveidotu ērtu guļvietu, un likās nosnausties.

Acumirklī viņu pamodināja kāda smaka. Vilka nagi saspringa. Uz skausta uzbužinājās spalva. Viņš pazina šo dvingu. Tā atgādināja par kaut ko sliktu. Tā lika iesmelgties Vilka astes galiņam. Smakas pēdas bija svaigas un veda uz augšu pret straumi gar ātro ūdeni. Viņš ierūcās, pielēca kājās un skrēja tai pakaļ.

-   Es jau jums teicu, mednieks no Jūras Ērgļu ģints sacīja, siedams stirnu buku ragu saišķi, ka krastmalā redzēju milzīgu vīru. Lūk, tā.

-    Kurp viņš devās? Toraks tincināja.

Viņš bija uzmācīgs. Rena, auklēdama plaukstās kausu ar uzkarsētu bērzu sulu, prātoja, cik ilgi Jūras Ērglis to vēl izturēs.

-   Es nezinu\ mednieks atcirta. Biju aizņemts; gri­bēju tirgoties!

-   Man šķiet, viņš aizbrauca augšup pa upi, teica viņa draudzene.

-   Augšup pa upi, Toraks atkārtoja.

-   Tas var nozīmēt visu ko, Rena sacīja.

Taču Toraks jau virzījās uz Kraukļu nometnes un briež­ādas smailīšu pusi.

Pagāja divas dienas kopš Beila bēru rituāliem, kad viņi pēc nogurdinošas iršanās bija sasnieguši tirdzniecības vietu krastmalā. Migla tina plīvurā nometnes, kas bija uzslietas piekrastē pie Aļņupes ietekas Jūrā. Vītoli, Jūras Ērgļi, Kraukļi, Odzes, Jūras Kraukļi un vīri no Brūnaļģu ģints visi bija ieradušies, lai mainītu briežu un aļņu ragus pret roņādām vai krama "jūras olām". Finkedīns bija devies atdot smailītes, kuras bija aizņēmies Vaļu ģintī, un uz priežu zariem tupēja kraukļi. No Vilka nebija ne miņas.

Rena skrēja, lai panāktu Toraku, kas ar vienu plecu pa priekšu lauzās caur pūli un izpelnījās aizkaitinātus skatienus, kurus neņēma vērā.

-   Torak, pagaidi! Paskatījusies apkārt, lai pārliecinā­tos, ka neviens neklausās, viņa sacīja klusākā balsī: Vai neesi padomājis par to, ka tās var būt lamatas? Dvēseļēdāji ir centušies tevi ievilināt slazdā jau agrāk.

-   Man vienalga, Toraks attrauca.

-    Bet padomā! Kaut kur tur ir Tiazi un Eostra: abi atlikušie dvēseļēdāji stiprākie no visiem.