Zvēresta lauzējs Tumšās Senatnes stāsti Piektā grāmata

Toraks saoda malkas dūmus un dzirdēja kārdinošu plāceņu čurkstēšanu. Viņš bija izsalcis, taču nespēja pie­biedroties citiem. Viņš jutās no tiem šķirts, it kā atrastos aiz sienas: tā bija neredzama, taču nesalaužama kā ledus ziemas vidū. Viņu vajāja Seiunas pravietojums par audžu­tēvu. Ko tad, ja Rēnai taisnība un Tiazi izlicis slazdus? Ko tad, ja viņš, Toraks, ved Finkedīnu nāvē?

Un tomēr viņam nebija izvēles vajadzēja turpināt iesākto.

Pa krastmalu attecēja Vilks un kā dāvanu nometa Torakam pie kājām žagariņu.

Puisis to pacēla un pagrozīja pirkstos.

"Tu esi bēdīgs," Vilks sacīja, pakustinādams ausi. "Kā­pēc?"

"Gaišmatainais, kas ož pēc zivjusuņa," Toraks teica vilku valodā. "Vairs neelpo. Viņu nogalināja Sakostais."

Vilks paberzēja sānus pret Toraka plecu, un zēns, viņam piespiedies, sajuta drauga pārliecinošo, mīksto siltumu.

"Tu medī Sakosto?" Vilks jautāja.

"Jā," Toraks atbildēja.

"Tāpēc, ka viņš ir slikts?"

"…tāpēc, ka viņš nogalināja manu barabrāli."

Vilks nolūkojās, kā pa upi aizslīd ūdensmērītājs.

"Kad Sakostais vairs neelpos, vai gaišmatainais el­pos?"

"Nē," Toraks paskaidroja.

Vilks pielieca galvu un ar apmulsušām dzintardzeltenajām acīm lūkojās Torakā.

"Tad kāpēc viņu medīt?"

"Tāpēc, ka man jāatriebj Beils," zēns vēlējās pateikt. Taču viņš nezināja, kā to izskaidrot vilku valodā, un, pat ja zinātu, domāja, ka Vilks to nesaprastu. Droši vien vilki nemēdz atriebties.

Abi sēdēja blakus un vēroja, kā virs brūnganā ūdens šaudās knišļi. Toraks pamanīja foreles apveidu un ar ska­tienu pavadīja to dziļumā.

Zēns vienmēr bija zinājis, ka starp viņiem ir atšķirības, taču izskatījās, ka Vilks to neaptver. Tāpēc dažreiz Vilks bija vīlies, it sevišķi tad, kad Toraks neuzvedās kā īsts vilks. Domādams par to, Toraks kļuva skumīgs un jutās mazliet neveikli.

Paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja, ka Vilks ir aizgājis un debesis aptumšojuši mākoņi. Upes pretējā krastā kāds stāvēja meldros un uz viņu skatījās.

Tas bija Beils.

No viņa kamzoļa bez skaņas tecēja ūdens. Pilošajos matos jūraszāļu kumšķi. Viņa seja bija zaļgani bāla, it kā atrastos zem ūdens, un acis tumšas kā brūces. Niknas. Apsūdzošas.

Toraks centās uzsaukt. Tas neizdevās. Mēle bija pieli­pusi pie aukslējām.

Beils pacēla roku, no kuras pilēja ūdens, un norādīja uz Toraku. Viņš kustināja lūpas. Pār tām nenāca ne skaņa, taču jēga bija skaidra. Tu esi vainīgs.

-   Torak!

Rēgs pagaisa. Toraks apcirtās.

-   Cik ilgi var tevi saukt? Rena, stāvēdama viņam aiz muguras, jautāja dusmīgā balsī.

Beils bija pazudis. Upes pretējā pusē vējā čabēja meldri.

-   Kas noticis? Rena gribēja zināt.

-   N… nekas, viņš izstomīja.

-   Nekas ? Tu esi pelnu pelēks.

Toraks papurināja galvu. Viņš nespēja sevi piespiest to izstāstīt Rēnai.

Meitene aizvainota mazliet paraustīja plecus.

-    Labi. Es tev pietaupīju plāceni. Viņa pasniedza Torakam gardumu, kas bija ievīstīts zirgskābenes lapā, lai ilgāk turētos silts. Vari to apēst pa ceļam.

Rena no smailītes vēroja, kā Vilks skraida starp kokiem: laiku pa laikam viņš pacēla purnu, lai uztvertu smaržas, bet citreiz ošņāja krūmus.

Pārāk bieži viņš atrada vietas, kur Ozolu burvis bija ieturējies vai atvilcis elpu. Izskatījās, ka Tiazi nesteidzas sasniegt Dziļo mežu, un šāda uzvedība Renu uztrauca, taču ceļabiedriem viņa neko neteica. Finkedīns bija norū­pējies, bet Toraks…

Meitene vēlējās, kaut puisis būtu pagriezies un ar viņu aprunājies. Toraks sēdēja priekšā taisns un nelokāms un pētīja, vai krastā nepamanīs kādas liecības par Tiazi.

Rena dusmīgi iegremdēja ūdenī airi. Toraku neintere­sēja nekas cits, kā vien atrast Ozolu burvi. Viņam nerū­pēja pat tas, ka briesmās ir Finkedīns.

Beidzot viņi sasniedza krāces un izkāpa krastā, lai aiz­nestu tām garām laivas. Vilks jau mērķtiecīgi rikšoja uz priekšu gar Melnupes krastu.

-   Cik tālu līdz Dziļajam mežam? Toraks jautāja, kad viņi bija nolikuši zemē otro smailīti.

-   Dienas brauciens, Finkedīns atbildēja. Bet varbūt arī vairāk.

Toraks sakoda zobus.

-   Ja šis to sasniegs, mēs šo nekad neatradīsim.

-    Droši vien mēs viņu panāksim, Finkedīns teica. Tiazi vilcinās.

-   Es gribētu zināt kāpēc, Rena sacīja. Varbūt tās ir lamatas. Un, pat ja nav, viņš drīz vien uzzinās, ka mēs dzenamies pakaļ.

Finkedīns pamāja ar galvu, taču neatbildēja. Visu dienu viņš bija tāls un nerunīgs un ik pa brīdim samiedza acis, it kā Melnupe atdzīvinātu sāpīgas atmiņas.

Rēnai nepatika arī upe. Viņa nepazina to, jo Finkedīns nekad nebija vedis Kraukļus apmesties Melnupes krastos, un meitene prātoja, ka nosaukums izvēlēts trāpīgi. To noēnoja drūmi koki, un ūdens bija tik tumšs, ka nevarēja redzēt upes dibenu. Kad viņa pārliecās pār laivas malu, nāsīs iesitās trūdošu lapu smaka.